Itālijas, Francijas un Anglijas lauksaimnieki, kas strādā ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, apvienojušies asociācijās un kooperatīvos, lai apgādātu skolas, slimnīcas, ēdnīcas un sabiedriskus pasākumus ar bioloģiski audzētu pārtiku.
Itālijas, Francijas un Anglijas lauksaimnieki, kas strādā ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, apvienojušies asociācijās un kooperatīvos, lai apgādātu skolas, slimnīcas, ēdnīcas un sabiedriskus pasākumus ar bioloģiski audzētu pārtiku.
Itālijas skolās ar likumu ieviesīs biopārtiku
Itālijā lauksaimnieki ir ieinteresēti skolasbērnu un vecāku izglītošanā par veselīgiem ēšanas paradumiem un sabalansētu uzturu skolas ēdnīcās, kas nostiprinātu bērnu imūnsistēmu un novērstu slimības. Skolu apgādi ar bioloģiski audzētas pārtikas produktiem valstī aizsāka Itālijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija (AIAB).
Itālijā tā ir ļoti populāra ideja. Pēdējo trīs gadu laikā pilsētu un apgabalu skaits, kas skolas ēdnīcās vēlas ieviest tikai bioloģiskās lauksaimniecības produktus, ir strauji palielinājies. Pirmā pārtikā lietot bioproduktus pāris bērnudārzos 1986. gadā pamēģināja Cesenas pašvaldība Emīlijas Romanjas reģionā. Tagad katru dienu vairāk nekā 2400 ikdienas maltīšu tiek servēts pilsētu poliklīnikās, pamatskolās un vidusskolās un pašvaldības restorānos. Tas veicināja daudzu lauksaimnieku pārorientēšanos uz bioloģisko lauksaimniecību.
Pirmā eksperimenta veiksme un govju trakumsērgas izraisītās bažas par pārtikas saturu mudināja arī citas pašvaldības pieslēgties šai ķēdei. 1999. gadā jau 70 pilsētu un reģionu padomes līdzīgā sistēmā bija iekļāvušas skolas un ēdinātavas. Tagad to skaits ir pāri simtam.
Kā tas AIAB izdevās? Vispirms tika sagatavots kritisks pārskats par skolas ēdienu gatavošanas praksi. Tad skolotājiem tika iesniegti materiāli par sabalansēta uztura bez ķīmiskām vielām nepieciešamību, par dabīgas garšas īpašībām, par ēšanas tradīcijām. Vēlāk notika mācības skolas pavāriem un ēdnīcas personālam.
Itālijas parlaments ir ierosinājis jaunu likumu, kas uzdotu skolās lietot bioloģisko pārtiku un vietējos produktus. Daži autonomie reģioni to jau ir akceptējuši.
Franču ēdiens nedrīkst zaudēt garšu
Franču lauku ražotāju apvienība «CIVAM Du Gard» pie skolu apgādes nonāca no citas puses. 70% no bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas franču fermeri eksportēja uz Vāciju, kamēr Francijas veselības ministrija sāka uztraukta ziņot par neveselīgo uzkodu (dažādu čipsu u.c.) bumu, kas aizvietojot galveno dienas maltīti.
«CIVAM Du Gard» projektu aizsāka ar iknedēļas ekoloģiski tīras pārtikas demonstrāciju Langudo pilsētas atpūtas centrā, 1997. gadā tas pārauga 250 ikdienas maltīšu nodrošināšanā.
Nākamais mēģinājums bija veselīga un diētiska uztura piegāde slimnīcai un pārtikas pētījumi četrās skolās (divās «bio» un divās parastajās ēdnīcās).
Skolu regulāra apgāde sākās grūti – Katerīna Barbuda bija vienīgā zemniece, kurai piederēja lielāks pikaps. Viņa ņēma savus produktus, savāca tos no apkārtējām saimniecībām, trūkstošos iepirka tuvējā pilsētā un pati pieveda skolu ēdnīcām. Sistēma bija trausla un pamatojās tikai uz Katerīnas uzņēmību. Shēmai pieslēdzās miesnieks, divi maiznieki.
Pērn jau vajadzēja izveidot atsevišķu firmu «Manger Bio» bioloģiskās produkcijas piegādei, jo tobrīd bija jāapkalpo jau 10 pamatskolu un vidusskolu, pāris atpūtas centru un pašvaldību ēdnīcas, ieskaitot pašvaldību Nīmē. Tas gadā nozīmē ap 150 tūkstošus ēdienreižu, kuru nodrošināšanā iesaistīti 20 fermeri.
Tomēr bioloģiskā pārtika ir mazliet dārgāka. Tā kā izejvielas veido tikai 20 līdz 25% no izmaksām, būtiska bija skolu piekrišana nepaaugstināt pusdienu cenu. To izdevās samazināt, ieviešot arī alternatīvās maltītes – bez gaļas vai zivs, tikai no pākšaugiem un graudaugiem.
Līdz 1997. gadam šo eksperimentu finansēja Eiropas Komisija, bet vietējo varu par shēmas lietderīgumu vajadzēja pārliecināt četrus gadus. 1999. gadā pilsētas dome beidzot nolēma finansēt kopējo virtuvi, kas atrisināja piegādes problēmas. Arī daudzajām citām lietām nu bija risinājums: produkti tika iesaiņoti atbilstoši ES sanitārajām normām un tiem izbrīvēja noliktavu, visi dārzeņi bija nomazgāti, pavāri bija iemācīti dārzeņus sagatavot tā, lai tiem nezustu garšas īpašības un uzturvērtība. Šai stadijā liela nozīme bija pavāru apmācībai, bioloģisko saimniecību apmeklējumiem, iknedēļas maltītei vai otrajām brokastīm vecākiem.
Ražotāji un ēdēji vienā kooperatīvā
Līdzīgi skolas apgādā arī Anglijā. «East Anglia Food Link» (EAFL) izveidoja 1997. gadā kā bezpeļņas kooperatīvu, lai veicinātu videi draudzīgas un sociāli atbildīgas pārtikas ražošanu.
Projekta vadītājs Klaivs Pekams (attēlā) stāsta, ka kooperatīvs izveidots arī, lai palīdzētu zemniekiem iekļūt vietējā tirgū.
K.Pekams projekta jēgu skaidro šādi: «25% no lauksaimniecības produktiem nonāk sabiedriskajā sektorā – sākot no restorāniem un beidzot ar skolām, slimnīcām un armiju. Katru dienu televīzijā redzam globālo produktu reklāmu: «McDonald’s» hamburgerus, «Coca-Cola» dzērienus, kas nebūt nav veselīgākais uzturs. Mums ir jāpārliecina par videi draudzīga vietējā produkta priekšrocībām, un tas jāsāk ar sabiedriskās ēdināšanas iestādēm. Skola ir svarīga ne tikai kā vieta, kurā audzina uztura kultūru un sapratni par saikni starp pārtiku un zemi. Skolā aug nākamais patērētājs. Pašlaik EAFL sistēma Anglijas skolās nodrošina 400 tūkstošus maltīšu dienā. Pamazām sākam piegādāt bioproduktus arī Kembridžas slavenajām koledžām. Tas nav viegli, jo plašs produktu klāsts jāpiegādā lielos daudzumos. Viena fermeru saimniecība to nevar nodrošināt.»
«Videi draudzīgāka lauksaimniecība taču ir dārgāka – kā tā spēs pretoties importa cenām no Jaunzēlandes un Austrālijas?» jautāju Klaivam. Viņš ir pārliecināts, ka vietējie produkti šai konkurences cīņā uzvarēs. Ne tikai tāpēc, ka to izcelsme ir nosakāma un zināma. Arī tāpēc, ka angļi cieši sadarbojas ar līdzīgām bioloģiskās produkcijas piegādes ķēdēm Francijā un Itālijā.
Tādējādi pamazām no fragmentāras mozaīkas vienā ķēdē saaug Eiropas skolu apgāde ar vietējo zemnieku ražotajiem ekoloģiski tīriem produktiem.
Ivars Bušmanis, Kembridža – Rīga
Sadarbībā ar Eiropas Komisiju Latvijā
