Gleznotāja un scenogrāfa P.Šenhofa ilgus gadus vāktajā keramikas kolekcijā, kas no 17. janvāra līdz 17. februārim apskatāma Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, aplūkojami tautas mākslas paraugi no Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Āfrikas.
Gleznotāja un scenogrāfa Pāvila Šenhofa ilgus gadus vāktajā keramikas kolekcijā, kas no 17. janvāra līdz 17. februārim apskatāma Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, aplūkojami tautas mākslas paraugi no Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Āfrikas.
Izstādes vecākais eksponāts ir zaļgani krāsota krūzīte, kas četrdesmito gadu nogalē iegādāta kādā tirgū Gruzijā. Tiesa, doma par kolekciju radusies apmēram desmit gadu vēlāk pēc tikšanās ar ukraiņu keramiķi Cvileku Karpatu apceļojuma laikā. Tautiskajiem rakstiem krāšņi rotātie darinājumi, kuru autores necilajā mājoklī P.Šenhofs pie sienas piespraustu atradis 1939. gadā pasaules izstādē Parīzē iegūto Zelta diplomu, kļuvuši par kolekcijas pamatu, kas turpmāk pastāvīgi papildināts ar paša ceļojumos iegādātiem, dzīvesbiedres vestiem un draugu dāvātiem traukiem.
P.Šenhofs ceļojis daudz: gan viesizrādēs ar Valsts leļļu teātri (kurā strādāt sācis vēl kā Mākslas akadēmijas otrā kursa students), kopš sešdesmitajiem gadiem ar to arī uz Rietumiem, gan veidojot Gruzijā, Uzbekijā, Bulgārijā, Vācijā iestudēto izrāžu scenogrāfiju.
Ģeogrāfiski attālu tautu radīto trauku līdzīgās formas, pēc kolekcionāra domām, iespējams skaidrot ar vairuma izstādē aplūkojamās keramikas paraugu funkcionālo raksturu: krūzes, šķīvja vai kannas izskats ir līdzīgs, ja līdzīgs ir lietošanas nolūks. Kolekcijā apkopoto priekšmetu dažādība ir liela arī šajā ziņā. Gan senatnīgs «ledusskapis» – krūka ar ūdenscaurlaidīgu glazūru, kas dzeramā ūdens krājumu saglabā svaigu un vēsu arī Vidusāzijas svelmē –, gan neliels Bulgārijā veidots šķietami daudzfunkcionāls trauks, gan… uzbeku bērnu naktspodiņš, pēc kura izskata tā lietošanas nolūku Latvijā līdz šim neesot spējis atminēt neviens.
Izstādē vērojami arī daudz mazāku formu veidojumi – kvēpekļi, svilpes un vienkārši dekoratīvas figūriņas no dažādām pasaules malām.
Atšķirīgi ir arī apgleznošanas paņēmieni un izmantotie materiāli. Savdabīgā krāsu plūdināšanā top bulgāru apļveida zīmējumu jeb «acu» keramika, bet Leipcigas apkaimē iegādātos šķīvjus rotājošais punktveida zīmējums klāts pacietīgi – pieskārienu pēc pieskāriena. Mūsdienās arī Latvijā izmantotais īpaši melni krāsotais māls ir tradicionāls, piemēram, rumāņu un poļu keramikā.
Daļa eksponātu iegādāti mākslas salonos vai tūristiem domātās bodītēs. Pirmām kārtām mākslinieks katrā apciemotajā zemē tomēr centies apmeklēt tirgu – tur atrodamie trauki visvairāk liecina par mūsdienās pastāvošo dzīvo tautas mākslu.
P.Šenhofs ar izstādi Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā neviesojas ne pirmo, ne, domājams, arī pēdējo reizi. Mākslinieks stāsta, ka uzgleznota puse no pārdesmit iecerētajām eļļas krāsās atveidojamajām divdesmito gadu Rīgas impresijām.
