Valsts centrālie un vietējie masu informācijas līdzekļi dažādi cenšas atspoguļot notikumus, kas norit Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un tās Saeimas frakcijā.
Valsts centrālie un vietējie masu informācijas līdzekļi dažādi cenšas atspoguļot notikumus, kas norit Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP) un tās Saeimas frakcijā. Sociāldemokrāti parlamentā pašreiz darbojas opozīcijā, taču sabiedriskās domas izpētes dati liecina, ka šis politiskais spēks varētu būt nopietns varas pretendents nākamajā parlamentā. Bez šaubām, stiprākā atbalstīšana vienmēr ir bijusi izdevīga, un pie šī konjuktūrisma principa turas arī mūsu prese un citi masu saziņas līdzekļi. Tālab dažs labs rakstošs un runājošs vārda mākslas meistars ir gatavs kļūst par nelielu «Gebelsiņu», lai tikai opozīcijas rindās visu iztēlotu pēc iespējas melnākās krāsās no sev un saviem pasūtītājiem izdevīga redzesloka. Mēģināšu notikumos ielūkoties no iekšpuses un lasītājiem pasniegt nepastarpinātu informāciju kā cilvēks, kas ir tiešs šo notikumu dalībnieks.
Latvijas politiskajā spektrā vārdu «sociāldemokrātija» savu partiju nosaukumos izmanto vismaz četras politiskās organizācijas, vēl tikpat daudzi grupējumi ir gatavi apgalvot, ka tikai viņi vienīgie ir cīnītāji par sociālo taisnīgumu šajā valstī. Savus «meslus» sociāldemokrātijai, it sevišķi pirmsvēlēšanu laikā, ir gatavas maksāt arī labējās partijas, jo neviens politiķis jau neņemsies apgalvot, ka rūpēsies par citu labklājību tikai tad, kad savs maciņš būs pilns līdz malām. Tāpat kā neviens šodien neapstrīd to, ka Eiropas labklājību un sociālo stabilitāti vislielākā mērā ir veicinājusi sociāldemokrātijas principu ievērošana.
Par laimi, arī mūsu valstij ir senas un dziļas sociāldemokrātiskas tradīcijas, ar kurām tauta cēlās nacionālās atbrīvošanās cīņai un būvēja savu valsti pēc neatkarības iegūšanas. Un varbūt tieši šo principu ignorēšana lielā mērā bija mūsu neatkarības zaudēšanas iemesls 1940. gadā. Neaizmirsīsim, ka Somijas parlamentā tolaik pat komunisti nobalsoja par pretošanos padomju ekspansijai.
LSDSP bija vienīgā partija, kas nepārstāja darboties visā okupācijas periodā un kā pirmā nekomunistiskā politiskā organizācija 1989. gadā atjaunoja savu legālo darbību Latvijā.
Tiktāl priekšvēsture. Apvienošanās kongresā 1999. gadā LSDSP Jelgavas teritoriālo organizāciju pārstāvēju arī es. Tas bija ievērojams notikums, kas bija iespējams daudzu kompromisu rezultātā, kad vienotā partijā apvienojās vēsturiskie sociāldemokrāti un vēl divas līdzīgas politiskās orientācijas partijas. Toreiz durvis tika atstātas vaļā arī citiem domubiedriem, kurus apmierināja apvienotās partijas statūti un programma. Tā tika radīts pamats masu darba ņēmēju politiskai organizācijai, par kādu LSDSP sāka pakāpeniski veidoties, nepārtraukti palielinot savu biedru skaitu. Taču latviešu tautas mentalitāti, veidojot politiku ne tikai kafijas biezumos, bet arī vakardienas zupas atlikumos, apiet nevarēja pat skaitliski lielākā partija. Vietā būtu vēlreiz uz īsu mirkli atgriezties vēsturē un atzīmēt, ka arī pirmskara sociāldemokrātus nepārtraukti plosīja pretrunas. Nevienā to laiku fotogrāfijā jūs vienlaicīgi neieraudzīsiet Frici Menderu un Fēliksu Cielēnu. Pirmais bija mūžīgais protestētājs pēc principa «Visu vai neko», otrs – konstruktīvu kompromisu meklētājs pēc principa «Soli pa solim». Pieredze rāda, ka racionālāks ir otrais variants, taču vienotas domas par to nav arī šodien.
Man gribas ticēt, ka notikušās LSDSP sadalīšanās pamatā ir tikai personību nesavietojamība, nevis ārēju faktoru ietekme. Taču presē saceltā ažiotāža man liek domāt citādi. Jau pirmajā preses konferencē pēc jaunās frakcijas izveidošanas E.Baldzēns pavēstīja, ka viņi ir un paliek sociāldemokrāti, un vēlāk atkārtoti paziņoja, ka jaunveidojamās partijas programma būtiski neatšķirsies no LSDSP nostādnēm. Taču nekā nebija. Nu tikai presē sākās šķirošana īstenticīgajos un renegātos. Vieni, lūk, esot rietumnieciskie, otri austrumnieciskie. Pie austrumiem es atgriezīšos nedaudz vēlāk, bet tagad gribu pateikt – neticiet «gebelsiņu» propagandai! Sociāldemokrātija arī Āfrikā ir sociāldemokrātija, tā gluži vienkārši ir vai tās nav. Pie mums patlaban kādam briesmīgi gribas, lai tās nebūtu. Es neesmu tas, kurš aizgājējiem pakaļ met dubļu piku. Ja tas notiek pēc pašu sirdsapziņas pārliecības, nevis pēc citu inspirēta scenārija, lai viņiem veicas. Jo vairāk patiesi sociāldemokrātiski domājošu cilvēku, jo labāk. Tikai es joprojām uzskatu, ka kopā mēs varētu padarīt vairāk un labāk.
Tagad par dažiem faktoriem, kurus mūsu oponenti izmanto savā propagandā.
Sadarbība ar Krieviju. Visas līdzšinējās valdības savas darbības deklarācijās ir iekļāvušas tēzi par labām kaimiņattiecībām ar blakus esošo lielvalsti. Un būtu smieklīgi, ja tas tā nebūtu. Visa pasaule tur saskata tirgu ar plašām iespējām, un to neizmantot, ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko stāvokli, būtu noziedzīgi pret savu tautu. Diezin vai noregulētajā rietumu saimnieciskajā sistēmā mēs tik ātri iekarosim savu vietu, kas, savas iekšējā tirgus noieta rezerves izsmēlusi, stāv ar seju pret austrumiem. Ja gribam būt tikai mazs tranzītpiedēklis šajā lielajā politikā un neveidosim savu austrumu politiku, tad tā arī paliksim, stāvot ar uzmestu lūpu. Šajā sakarā nav mazsvarīga arī abu valstu starppartiju sadarbība. Nezin kāpēc neviens nepūta stabulē, kad «Latvijas ceļš» slēdza sadarbības līgumu ar «Jabloko». Ne šīs politiskās organizācijas, ne apvienotās Krievijas Sociāldemokrātu partijas programmatiskās nostādnes neparedz atjaunot PSRS vai citādi paplašināt savas valsts ietekmes sfēru. Starp citu, šo partiju vada nevis Gorbačovs, kā vienā balsī to apgalvo informācijas līdzekļi, bet gan Samāras gubernators Titovs. Gluži vienkārši, mērķējot uz dalību socinternē, partija par savu līderi ir nominējusi Gorbačovu, izmantojot viņa joprojām augsto reitingu rietumos un zinot, ka savā zemē tas ir ar mīnusa zīmi. Savukārt gatavot sadarbības līgumu (tieši šādā stadijā pašreiz ir šis process) aicināts Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris akadēmiķis Jakovļevs, kuram ir neatņemami nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Un vēl. Daži kreisie spēki, tostarp Sociāldemokrātiskā labklājības partija, plašāk pazīstama kā Žuravļova partija, Krievijā jau ilgstoši kultivēja domu, ka Latvija ir nabadzīga, korumpēta valsts ar apspiestām minoritātēm un ka viņi ir vienīgie īstenie sociāldemokrāti, kas gatavi to glābt. Liekas, ar to pietiek, lai pārliecinātu, ka LSDSP darbs austrumu virzienā ir konstruktīvs un mūsu valstij var nest tikai labumu.
Dažkārt retoriski tiek minēts, ka, slēdzot līgumus ar Krieviju, netiek domāts par sadarbību ar rietumvalstu partneriem. Šinī sakarībā jāpiebilst, ka, esot sociālistiskās internacionāles loceklim, LSDSP darbam ar angļu leiboristiem, vācu sociāldemokrātiem vai Norvēģijas Darba partiju atsevišķa vienošanās nav nepieciešama, jo tās visas saista kolektīvs līgums.
Nacionālais un daži citi aspekti. Esot internacionālisti, sociāldemokrāti nevienā valstī neaizmirst arī savas nacionālās intereses, to neprasa arī socinternes statūti. Necitēšu partijas programmu, atzīmēšu tikai faktu, ka paust deputātu nostāju par latviešu valodas zināšanām pieņemšanā pie prezidentes iespēja bija dota arī man. Pēc mūsu domām, valodas situācija valstī šodien neļauj atteikties no stingrām latviešu valodas zināšanu prasībām deputātu kandidātiem. Nav pieļaujams, ka veikalniecei latviešu valoda ir jāzina augstākā līmenī nekā tautas varas priekšstāvim.
Nobeigumā gribētu nedaudz skart labējo partiju ģeniālo atklājumu (tiesa, tā gan nav nekas cits kā sarkanā fašisma realizētāja Josifa Staļina tēze par šķiru cīņu saasināšanos sociālisma uzvaru gaitā) par mūsu valsts neveiksmju cēloņiem un politisko oponentu briesmīgajiem nodomiem. Jo tālāk nostiprinām savu neatkarību, jo vairāk mūs vajā pagātnes ēnas. Dažkārt šīs «ruso-», «čeka-» un citas fobijas jau kļūst smieklīgas. Ko mēs vainotu savās neveiksmēs, ja to nebūtu. Visiem, kas ir noziegušies pret savu tautu, jāsaņem pēc nopelniem, bet tiem, kas vēlas tās izaugsmi, jādomā par nākotni. Domāju, ka mūsu nākotne ir atkarīga no tā, vai valsts politikas veidošanas procesā piedalās kreisi patriotiska partija vai ne. Kā redzat paši no šodienas rocības, cerības uz «mesiju» ikdienas dzīvē maz ko dot. Vai viņš ir ar bārdu vai gludu seju un pieglaustiem matiem, burvju nūjiņas viņam šā vai tā nav. Es ceru, ka to saprot gan protesta balsotājs, gan domājošs vēlētājs.
