Savējie ir vajadzīgi visur – gan pašvaldībās, gan valsts institūcijās, gan drošības iestādēs, gan arī vienā otrā it kā nevalstiskā organizācijā, kurā bieži vien izšķiras daudzas diemžēl ne tikai noteikto organizāciju skarošas lietas.
Savējie ir vajadzīgi visur – gan pašvaldībās, gan valsts institūcijās, gan drošības iestādēs, gan arī vienā otrā it kā nevalstiskā organizācijā, kurā bieži vien izšķiras daudzas diemžēl ne tikai noteikto organizāciju skarošas lietas. Svešie nav vajadzīgi nekur. Politikā šis korporatīvisma princips darbojas īpaši efektīvi. Diemžēl izņēmums nav arī Jelgava, kur vara tiek izmantota arī partiju un uzņēmēju grupu interešu realizēšanai.
Kā klasisku piemēru var minēt bēdīgi slaveno STU un Jelgavas Cukurfabrikas tiesvedības gaitu, kur, pateicoties Domes pozīcijas iniciatīvai, pašvaldība attiecās no mēģinājuma atgūt 1,28 miljonus latu, ko, iespējams, pārmaksājuši Jelgavas siltumpatērētāji. Un kurš gan to darītu, ja «zemsavieša» Andra Rāviņa vadītajā Domes pozīcijā atrodas viņa partijas biedrs Jelgavas Cukurfabrikas ģenerāldirektors Harijs Veģeris. Tāpēc Jelgavas sabiedrību noteikti interesētu arī tiesībsargājošo institūciju viedoklis, vai augsta ranga pilsētas amatpersonas ar šādu iniciatīvu nav ļaunprātīgi izmantojušas savu dienesta stāvokli.
Sakarā ar pagaidām neveiksmīgo stratēģiskā investora piesaisti Siltumtīkliem Domē ir dzirdēts, ka arī bankrots nebūtu pārāk slikts STU maksātnespējas procesa risinājums, jo Finansu ministrijai tad vajadzētu norakstīt Jelgavas parādus par 4 miljoniem latu. Žēl tikai, ka tādā gadījumā šoreiz vairāk nekā 1 miljonu latu nesaņemtu Jelgavas uzņēmēji, kuriem ir parādā STU. Vai tiešām Domei nerūp nedz siltumpatērētāju, nedz uzņēmēju liktenis?
Toties aizvadītā gada nogalē veiktais algu paaugstinājums skaidri norāda, ka Domes pozīcijai rūp savas kabatas, kas nu likumā noteiktajā kārtībā ir dāsni papildinātas ar Jelgavas nodokļu maksātāju līdzekļiem. Nodokļu maksātāju, kuru lielākā daļa nesaņem pat ne pusi no Domes priekšsēdētāja 850 latiem mēnesī. Acīmredzams arī apsvērums, ka lielākas algas vairo arī to saņēmēju atbalstu mēram un viņa līdzgaitniekiem, bet kā būs ar atbalstu pilsētas iedzīvotājiem un uzņēmējiem?
Turpinot apspriest Domes pozīcijas rīcības plānu, loģisks solis pēc algu paaugstināšanas būtu savu cilvēku «iebīdīšana» amatos, kur šīs labās algas maksā. Skaidrs, ka šādus amatus neieņems opozīcijas partiju pārstāvji, un profesionālie kritēriji ir acīmredzami sekundāri. Tāpēc arī 24. janvāra Domes sēde nekādus pārsteigumus nesagādāja, jo skaidrs, ka Domes pozīcija par pašvaldības aģentūru «Pilsētsaimniecība» un «Kultūra» direktoriem varēja apstiprināt tikai pozīcijai politiski lojālus pretendentus, nevis kaut kādus «citādi domājošos». Tāpēc, lai kādi arī būtu bijuši pārējie kandidāti uz aģentūras «Kultūra» direktora amatu, lielākas izredzes iegūt šo amatu loģiski bija «zemsavietim» Mintautam Buškevicam, lai arī formāli viss it kā bija kārtībā.
Apstiprinot līdzšinējo Kultūras centra vadītāju par aģentūras «Kultūra» direktoru, Domes pozīcija ir norādījusi, ka līdzšinējās kultūras dzīves aktivitātes Domi acīmredzami apmierina, neredzot to, ka, piemēram, jauniešiem Jelgavā ir ļoti ierobežotas kvalitatīvas kulturālas izklaides iespējas, ko, par laimi, veiksmīgi kompensē Rīgas tuvums. Abi naktsklubi vai iespēja skatīties kino ir pilnīgi privāta iniciatīva, tāpat kā dažādu nozaru amatieru kolektīvi. Bauskā notiek starptautiski senās un kantrimūzikas festivāli, Liepājā – «Liepājas dzintars», Madonā – «Sinepes un medus», Saldū – «Saldus saule», Saulkrastos – starptautisks džeza festivāls ar pasaulslavenu zvaigžņu piedalīšanos utt. Bet kas tad notiek Jelgavā, kur joprojām nav pat normālas estrādes šādu pasākumu rīkošanai? Turpinot līdzšinējo Jelgavas kultūrpolitikas kursu, izskatās, ka šādu pasākumu arī nebūs. Neaizmirsīsim, ka no kultūras dzīves aktivitātēm ir atkarīgs pilsētas tēls gan Latvijā, gan ārpus tās. Jelgavā ļoti sāk prasīties pēc laimes lāča.
