Vēstules no Austrālijas. Tas bija pirms gadiem trim 2. pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgas «Māmuļā», kad pirmo reizi satikāmies ar latvieti no Austrālijas Laimu Jankovičas kundzi.
Vēstules no Austrālijas
Tas bija pirms gadiem trim 2. pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgas «Māmuļā», kad pirmo reizi satikāmies ar latvieti no Austrālijas Laimu Jankovičas kundzi. Viņa interesējās par Jelgavu, ko bija jau apmeklējusi, mēs, Jelgavas Latviešu biedrības delegācija, – par Austrāliju. Kontakti nodibinājās, un tā nu es un Modris Ziemelis regulāri sarakstāmies ar tautieti tālajā kontinentā.
Protams, arī 2001. gada nogalē saņēmu vairākus sūtījumus un apsveikumu Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. Sūtījumos – «Brisbanes Ziņotāja» un «Austrālijas Latvieša» numuri – «lai redzat, kā mēs Brisbanē un apkārtnes latvieši uzturam latvietību». Lasu un jūtu, ka uzturēt latvietību, kad jaunas latviešu paaudzes aizvien vairāk ieradojas un iefiltrējas vietējā sabiedrībā, paliek ar katru gadu grūtāk.
Eduards Silkalns secina: «Festivāls liecināja – mēs esam saglabājušies kā vēl arvien ļoti nopietni ņemama latviešu tautas daļa.» Tā viņš «Austrālijas Latvietī» raksta par Austrālijas latviešu 41. teātru festivālu Melnburnā. Bijušie karotāji aiziet mūžībā, bet teātris ir veids, kā latviskuma uzturēšanā iesaistīt jaunatni. Un pa kādam jaunietim atrodas vai ik katrā izrādē. Šajā kopsakarībā zīmīga ir Latvijas goda ģenerālkonsula Austrālijā Emīla Dēliņa atzinums: «Latviešu teātrim trimdā, īpaši Austrālijā, bez teātra mākslas kopšanas vienmēr piekritis un piekrīt arī vēl kāds cits, pašlaik ārkārtīgi svarīgs uzdevums, proti: pareizas, skaidras, skanīgas latviešu valodas kopšana un mācīšanas mūsu jaunajai un pavisam jaunajai paaudzei.» (Kāda sakritība ar valodas problēmām mūsu Latvijā!)
Šādos apstākļos, kad latvietība jāuztur mītnes zemes angliskajā gaisotnē, slavējama ir rosība, kādu veic mūsu cienījamu gadu tautieši: decembrī Brisbanē notika vietējo Daugavas Vanagu pilnsapulce.
Latviskā sabiedriskā dzīve jūtama gan draudzē, gan latviešu namos Sidnejā, Melnburnā, Brisbanē, Adelaidē, Kanberā, Pertā, Kraistčērčā un citās lielākajās pilsētās. Notiek latviskie dievkalpojumi, Latvijas valsts svētku, Lāčplēša dienas, Daugavas Vanagu sarīkojumi, dažādas atpūtas pēcpusdienas, saieti, Latvijas filmu skatīšanās, labdarības koncerti, rokdarbnieču nodarbības, sporta sacensības utt. Bet, ja grib kopā sabraukt, dažkārt jāmēro tūkstošiem kilometru kā no rietumkrasta Pertas līdz dienvidu Melnburnai vai no Melnburnas līdz austrumkrasta Brisbanei.
Lai latviskuma saites būtu noturīgākas, tās tagad pastiprina ar latviešiem no Latvijas. «Brisbanes Ziņotājā» L.Jankoviča publicējusi atmiņas par tikšanos ar olimpiešiem Modri un Anitu Liepiņiem no Tukuma: «Kāds prieks sajūsmā saviļņoja manu sirdi par izdevību Latviešu namā satikties ar abiem soļotājiem. Dzīvoju 4 km no «Sunshine Coast» universitātes, kur bija apmetušies 20 sportisti no Latvijas. Ielūdzu viņus pie manis. Nolēmu iepazīstināt ar šejienes dabas skaistumu un tūrisma atrakcijām, kuru šeit ir daudz. Vienu svētdienu pat man līdzi uz baznīcu atbrauca. Tur viņi saņēma buču un labu veiksmju vēlējumus olimpiskajās spēlēs. Viņi daudz ko redzēja un nogaršoja pirmo reizi mūžā. Ar asarām izvadīju viņus atpakaļceļā uz Sidneju. Abi sportisti atveda man mazu, mīļu vēsmiņu no manas dzimtenes. Paldies viņiem par to.»
Šo dzimtenes vēsmu Austrālijā atnes arī Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš, kas piedalās Latvijas valsts 83 gadu dibināšanas atceres sarīkojumos sešās Austrālijas pilsētās. Kā priekšspēle izcilā politiķa apmeklējumam bija tikšanās ar ievērojamo dzejnieku, tulkotāju un sabiedrisko darbinieku Knutu Skujenieku septiņos dažādos literāros sarīkojumos. Dienvidaustrālijas latviešu organizāciju pārstāvju sanāksmē Adelaidas Tālavas mazajā zālē 21. septembrī ir spriests arī par to, vai 15 dolāru ieejas maksa K.Skujenieka priekšlasījumos nav pārāk augsta, vai tā nevar atturēt pensionārus no apmeklēšanas. «Austrālijas Latvietis» akceptē Pasaules Brīvo latviešu apvienības pētījumu, ka Austrālijā organizētās latviešu sabiedrības vidējais vecums sasniedzis 77 gadus…
Protams, mēs nevaram salīdzināt dzīves līmeni šeit un Austrālijā. Bet nedrīkstam arī aizmirst, ka tautieši tur jau sen pieraduši dzīvot normālā valstī ar ērtībām, pēc kādām mēs vēl tikai sākam censties. Un mēs nedrīkstam arī gausties par Latviju, kā to dara rīdzinieks Niks Ērglis, ka mūsu mazajā valstī ir «haoss, kas tiek mākslīgi uzturēts visos līmeņos», ka Latvijā, lai «būtu nodrošināts, tev jābūt vai nu blēdim, vai avantūristam, vai zaglim, vai mafijā jeb vienkārši Saeimā». Ar tik netīrām metodēm pat trūkuma apstākļos nedrīkst saukt pāri jūrām pēc palīdzības, kā to šis autors izdarījis pērnā gada 7. novembra «Austrālijas Latvietī». Šādas rindas lasot, rodas nevis līdzcietība, bet kauns par rakstītāju.
Šīs nīgrās pārdomas gribu mainīt ar sidnejietes Liānas Iksēnas «Rīgas iespaidiem aizvadītajā gadā». «Daudz iznāca staigāt pa Vecrīgu, kur Kaļķu ielā visā garumā bija uzstādīti pārdevēju galdiņi ar dzintara izstrādājumiem. Izvēle bija milzīga, un mazmeita bija septītajās debesīs krāmējoties gar Latvijas saules akmeņiem. Un puķes – visur puķes! Puķu veikalos, ielas malās, parkos, visur eksotiski, vilinoši smaržo! Un zemenes! Latvijas smaržīgās, saldās zemenes! Ieejot tirgū, zemeņu smarža nesās pretī ar atmiņu un īstenības viļņiem!»
Un, manuprāt, labu punktu šim apskatam pieliek rindas no Jankovičas kundzes vēstules: «Biju bezgala iepriecināta par avīžu lapiņām no Rīgas jubilejas. Tās man glabāsies visu mūžu.»
