Vēl viena papildu priekšrocība, ko dažāda mēroga tautas priekšstāvji, iekļūstot parlamentā vai pietiekami «biezā» pašvaldībā, var izbaudīt, ir jaunāko modeļu luksusa klases automobiļu sēdekļu komforts un viss, ko saprotam ar apzīmējumu «ekstras».
Vēl viena papildu priekšrocība, ko dažāda mēroga tautas priekšstāvji, iekļūstot parlamentā vai pietiekami «biezā» pašvaldībā, var izbaudīt, ir jaunāko modeļu luksusa klases automobiļu sēdekļu komforts un viss, ko saprotam ar apzīmējumu «ekstras».
Latvijā politiķi un valsts institūciju pārstāvji uz ērtību izmantošanu nav jāmudina. Pēc tā var spriest, kaut vai atceroties ar valdības autobāzei iegādātajiem pārmēru lepnajiem limuzīniem saistītos skandālus, Valsts kontroliera vajadzībām nopirkto «šiko» «Volvo S80» (lai galviņa pret griestiem nedauzītos), Rīgas municipāļu šefa pārmaksāto «nafigatoru» un citus «pazīstamus» braucamos. Pēdējā laikā lielāko rezonansi izraisījusi Rīgas mēra jaunā dienesta auto «Audi A8» iegāde. Uz kopējā fona fakts, ka atbildīgajām amatpersonām «piemirsies» ievērot likuma prasības un tamlīdzīgus «sīkumus», šķiet gaužām nenozīmīgs.
Daudz vairāk satrauc izvēle – vai «Audi A8» nav pārāk neadekvāts rātskunga statusam uz kopējā finansiālā stāvokļa fona? Trīsdesmit un cik tur tūkstoši latu par dienesta auto jau tā ir «nopietna» summa no nodokļu maksātāju naudas, taču nav dzirdēts neviens vērā ņemams arguments, kādēļ ikdienas darbā jāizmanto tik dārgs auto, ja neskaita nepārliecinošu pīkstienu, ka ārzemju viesu rautos pilsētas mērs, lūk, esot pirmā persona, tādēļ mašīnai jābūt pietiekami reprezentablai. Vai mazāk reprezentabls ir pakāpienu zemākais un ievērojami lētākais «Audi A6»? Vai nav iespējamas arī alternatīvas citu firmu ražojumos? Galu galā – cik reižu gadā notiek tādi pasākumi, kuros mēram jādemonstrē maksimāla «reprezentabilitāte», un vai nav izdevīgāk iespaidīgos auto šādiem atsevišķiem gadījumiem īrēt? Runa nav par to, lai galvaspilsētas vadītājs pārvietotos divdesmitgadīgā graustā, taču par līdzekļu saprātīgu izlietojumu jau nu gan.
Notiekošais tā vien liek aizdomāties par Stokholmā dzīvojošās latviešu žurnālistes Sandras Veinbergas sacīto – Zviedrijas valdības vajadzībām iegādāto auto skaits ir nepietiekams, lai tos varētu izmantot visi ministri (diezin vai šāda situācija radusies līdzekļu trūkuma dēļ). Daļa valdības pārstāvju darba vajadzībām izmanto vai nu privātās automašīnas, vai arī sabiedriskā transporta pakalpojumus. Vai šie, lūk, nebūtu tie paraugi, no kuriem mūsu priekšstāvjiem vajadzētu mācīties?
