SAPARD līdzekļu 1. daļas ilgi gaidītā nonākšana līdz Latvijai rosinājusi ne vienu vien diskusiju par mūsu valsts lauksaimnieku likteni pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
SAPARD līdzekļu 1. daļas ilgi gaidītā nonākšana līdz Latvijai rosinājusi ne vienu vien diskusiju par mūsu valsts lauksaimnieku likteni pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Viedokļu, protams, ir tieši tik daudz, cik to paudēju, acīmredzams ir tas, ka Latvijas sabiedrības informētība par ES un tās lauksaimniecības politiku palielinās ar katru dienu. Un tas ir labi, jo bez informācijas un zināšanām Eiropā laikam nav ko darīt. Zināmā mērā par to liecina arī SAPARD līdzekļu iegūšanas mehānisms, kas, kā atzīst lauksaimniecības speciālisti, domāts zemniekiem ar prātu. Taču, šķiet, šābrīža svarīgākajai atziņai – gan valsts, gan sabiedrības līmenī vajadzētu būt: lauki nenozīmē tikai lauksaimniecību vien, bet arī visus cilvēkus, kas dzīvo laukos.
Rungai, kā zināms, ir divi gali. Tāpat arī vērtējumam par Latvijas lauksaimnieku perspektīvām vienotajā ES tirgū. No vienas puses, dalība ES tirgū nozīmē pārtikas produktu kvalitātes standartu paaugstināšanu, ražošanas izmaksu samazināšanu, produkcijas konkurētspējas palielināšanu, piemēram, strādājot pie atraktīviem iepakojumiem, kā arī meklējot jaunus produktus (Eiropas tirgū diez vai varēs ielauzties ar parastu 2,5% pienu) – tas viss prasa naudu, kuras Latvijas lauksaimniekiem nav un pārskatāmajā nākotnē arī vairumā gadījumu nebūs. No otras puses, pasaulē nav otra tik aizsargāta pārtikas tirgus, kāds tas ir ES valstīs. Tur subsīdijām lauksaimniekiem tiek novadīti miljardi eiro, tāpēc pašmāju lauksaimniekiem nebūtu jāuztraucas par konkurenci ar šiem inkubatora apstākļos ražotajiem pārtikas produktiem, kuru konkurētspējas atslēga slēpjas subsīdiju miljonos, kuru kandidātvalstu lauksaimniekiem nav.
Taču ir skaidrs, ka Latvijas lauksaimnieciskajai ražošanai un pārstrādei ir jāmainās neatkarīgi no tā – iestāsies Latvija ES vai ne. Diez vai par normālu situāciju var nosaukt Agrārās ekonomikas institūta vadītāja Andra Miglava 24. janvāra Eiropas informācijas centrā notikušajā diskusijā teikto, ka no 14% Latvijas iedzīvotāju, kas oficiāli ir nodarbināti lauksaimniecībā, 8% patiesībā ir slēptais bezdarbs. Skan skarbi, taču Latvijas politiķi līdz šim kaut kā nav spējuši to skaļi pateikt un sākt kaut ko darīt situācijas labošanai. Skaidrs, ka neatkarīgi no tā, vai Latvija iestāsies ES vai ne, tās lauksaimniekiem ir daudz jādomā un vēl vairāk jāstrādā, lai savas saimniecības padarītu rentablas. Un te laikam pašlepnums būtu jāatmet un jāsāk domāt, piemēram, par kooperēšanos ar kaimiņu vai pat vairākiem kaimiņiem. Jo laikam jau būs jāpiekrīt A.Miglavam, ka turēt vienu govi laukos ir apmēram tikpat dārgi kā vienu suni pilsētā. Ja ienākumi no vienas govs ir apmēram 25 lati mēnesī, tad nav grūti izrēķināt, cik lielam ganāmpulkam būtu jābūt, lai paēstu un apģērbtos gan pats zemnieks, gan viņa ģimene, kurai droši vien būs arī citas vajadzības. Un, ja no viena hektāra graudaugu var gūt apmēram 80 latu lielus ienākumus gadā, tad atkal ir reize parēķināt, cik hektāru būtu jāapsēj, lai pietiktu zemnieka dienišķo vajadzību apmierināšanai. Jebkurā gadījumā, lai kādi arī šie skaitļi būtu, katram zemniekam nenāktu par ļaunu tos mazliet pavirknēt, lai varētu reāli novērtēt savas potenciālās iespējas konkurēt vienotajā Eiropas tirgū jau pēc pāris gadiem.
Skaidrs, ka Latvijas lauku problēmas nav saistāmas tikai ar lauksaimniecības problēmām. Ja pastāvētu iespēja bez lielām grūtībām laukos nopelnīt kaut vai 50 latus mēnesī, diez vai liela daļa laucinieku turētu šīs divas govis un sauktos lauksaimniecībā strādājošie. Bet šīs iespējas acīmredzami nav, un naturālajai saimniecībai tas dod tikai zaļo gaismu. Protams, šādā situācijā nav ne mazākā pamata runāt par lauku attīstību, it īpaši Latgalē, kur zemnieku saimniecības ir sadrumstalotas vēl vēsturisku apstākļu dēļ.
Izeja tomēr ir – jau minētajā rēķināšanā. Ja Agrārās ekonomikas institūta speciālisti ir aprēķinājuši, ka viens normāls traktors «atmaksājas», ja tas tiek izmantots vismaz 300 hektāru lauksaimnieciskās zemes apstrādei katru gadu, tad laikam nebūs iemesla šiem aprēķiniem neticēt. Un šos apgalvojumus nevajadzētu uztvert kā aicinājumu atkal apvienoties vēsturiskajos «kolhozos» un «sovhozos», bet gan vēsu prātu pragmatiski padomāt par rītdienu. Tas arī nebūt nenozīmē, ka ir jāatmet ambīcijas. Ambīcijām jābūt, tikai – realizējamām. Un, ja rentabilitāte skaitļos netop redzama, tad, iespējams, ir vērts padomāt par kādu citu nodarbošanos, kas varētu būt peļņu nesošāka nekā lauksaimniecība. Un tomēr – arī maza zemnieku saimniecība var būt peļņu nesoša. Svarīgākais, lai būtu ideja, «funktieris», jo ar naturālo saimniecību vienotajā ES tirgū tiešām būs grūti…
