– Vecums klāt, un gribas satikties ar cilvēkiem, – otrdienas, 27. janvāra, pēcpusdienā līvbērzieņiem sacīja iemļīotais latviešu aktieris Kārlis Sebris.
– Vecums klāt, un gribas satikties ar cilvēkiem, – otrdienas, 27. janvāra, pēcpusdienā līvbērzieņiem sacīja iemļīotais latviešu aktieris Kārlis Sebris.
Uz tikšanos Līvbērzē tieši pirms Kārļiem veco Sebrīti bija atvedusi grāmata par viņu pašu. 6. janvārī Anitas Mellupes bezpeļņas izdevniecībā «Likteņstāsti» iznākusi Kārļa Sebra grāmata «Mīļā meļa memuāri», kurā ir gan materiāli par viņu, gan paša aktiera raksti.
Uz Līvbērzi viņu pavadīja arī pati izdevēja Anita Mellupe, kas sacīja, ka grāmata piedzīvo negaidītu piekrišanu: sākumā to izdeva 4000 eksemplāru, bet 20 dienu laikā metienu vajadzējis palielināt līdz 7000 grāmatu.
Uz grāmatām esmu traks, tā K.Sebris, reiz apņēmos izlasīt visas grāmatas, kādas vien ir. Zinu, ka to neizpildīšu, taču grāmatas cilvēkam dzīvē ir visvērtīgākais draugs. Nespēju noskatīties, ka tās met laukā. Lai gan arī pašam daudzām grāmatām mājās nav vietas. Pirms kāda laika ierosināju atjaunot Kārļa Ulmaņa draudzīgo aicinājumu grāmatu dāvināšanā. Lai grāmatas, kuras es nepaspēju izlasīt, izlasa jaunā paaudze.
Visi par tautu! Bija politiķi, kāds nu kurais, bet katrs sacīja, ka domā tikai par tautu. Jaunie deputāti atkal par tautu, Sebris smejas. Lūk, cik daudzi par mums domā. Tā nu ir, agrāk runāja tikai par meitām, tagad par politiku. Pats vienmēr visaugstāk esmu vērtējis Kārli Ulmani. Patlaban tāda cilvēka Latvijā trūkst.
Esmu lauku cilvēks. Man ir jautāts: ko darītu, ja nebūtu kļuvis par aktieri? Laikam būtu dārznieks. Man nav lielāka prieka, kā ieraudzīt izplaukstam puķi. Savā dārziņā redzu, izlīdis sniegpulkstenītis. Laužas ārā caur ledu un sniegu! Cik neesmu to apmīļojis, apdzejojis. Atceros, reiz pie kinostudijas pamanīju, kā caur betonu laužas ārā sēne! Man nav nekas pret tehniskajiem sasniegumiem, tomēr vislielākie ir dabas brīnumi. Cilvēks nosēžas uz Mēness, bet tomēr nevar izdomāt zāles pret kaitēm, kas noved nāvē.
Vai esmu apmierināts ar dzīvi? K. Sebris brīdi padomā, tad saka: Būtu grēks teikt, ka ne. Mēs, latvieši, esam pārāk pazemīgi. Ja esi ko padarījis, kāpēc slēpt? Mūsu Dziesmu svētki, Brāļu kapi! Kāpēc noniecināt? Mēs, mazā tauta, mazā zeme… Bet cik daudz tajā var atrast! Reņģēdāju tauta? Die’s, atpestī! Man cepta reņģe ir visgaršīgākais! Mēs esam liela tauta.
Kad pārcilāju atmiņas… Dzimtā Gulbenes puse. Vidzeme, kalni, gravas. Zemgales līdzenums. Kāds plašums! vecais aktieris dziļi ieelpo. Kāda dažādība tādā mazā teritorijā! Esmu pārliecināts, ka ir skaisti dzīvot mūsu zemē, arī ar visām nepatikšanām. Man palaimējies pabūt Savienotajās Valstīs. Kad atbraucu, sapratu, cik lielais Amerikas brīnums sirdī ir niecīgs. Esmu šeit! klusā sajūsmā apgalvo Sebris. Viņš izpētījis, ka visi viņa senči dzīvojuši pie Gaujas. Dzimtas koks ved līdz 1742. gadam.
Bet teātris? Repertuārā joprojām ir Anšlava Eglīša «Bezkaunīgie veči».
Ja varēšu uzrāpties uz skatuves, spēlēšu, apņēmīgi saka Sebris. No jauna gan neko vairs neņemšu. Brīžiem jau ir tā, ka no zemākas sēdvietas vai gultas pagrūti uzslieties.
Par grāmatu «Mīļā meļa memuāri» viņš teic, ka tajā ir dzīve un domas. Paša Kārļa domu esot varējis būt mazāk, vairāk citu domas. Bet izdevēji esot strādājuši ļoti labi, atlasot esenci no visa tā, kas daudzkārt rakstīts un sakrājies.