«Dzīvojām Ieriķos. Tiklīdz iznāca gājiens gar pastu, devos iekšā apskatīties, kādas jaunākās pastmarkas pienākušas,» atceras tagadējais LLU docents un pilsētas Zemes komisijas vadītājs Uldis Ivans.
«Dzīvojām Ieriķos. Tiklīdz iznāca gājiens gar pastu, devos iekšā apskatīties, kādas jaunākās pastmarkas pienākušas,» atceras tagadējais LLU docents un pilsētas Zemes komisijas vadītājs Uldis Ivans, kas kopš ceturtās klases ir aizrautīgs pastmarku krājējs.
«Tolaik mūsu klasē liela daļa aizrāvās ar markām. Sākumā gan savu kolekciju sabojāju. Kāds bija iestāstījis, ka vērtīgākas ir apzīmogotas markas. Gājām uz pastu zīmogot, bet pēc tam saliku kopā vēl nenožuvušas. Zīmogkrāsa nospiedās otrā pusē, un šīs markas nu vairs nopietnā kolekcijā nebija vērtīgas,» ar smaidu atceras Uldis.
Šāds mazliet neveiksmīgs sākums gan acīmredzot nav sabojājis pašu krāšanas prieku, kas turpinājies cauri mācību un studiju gadiem un nostiprinājies jau konkrētākās interesēs. Tagad viņa kolekcijā ir visas PSRS markas (līdz «pēdējam brīdim»), arī visas atjaunotās Latvijas pastmarkas. No citu valstu pastmarkām – atsevišķas tēmas, piemēram, karogi, ģerboņi, dzīvnieki un dabasskati.
«Ja grib krāt «visu pasauli», tas ir dārgi. Tik daudz līdzekļu nevaru ieguldīt,» saka Ivana kungs. Lielāko daļu Latvijas marku viņš pircis pastā, taču nenoliedz, ka, būdams pilsētas mēra amatā, varējis no pašvaldībai sūtītajām vēstulēm «iekrāt rezerves».
«Nav jau tik daudz Latvijai to marku. Sanmarīno pusi valsts budžeta tērējot markās, mums kādas 15 – 20 gadā iznāk, tad nu rēķiniet, cik tas varētu izmaksāt. Jāatzīst gan, ka pēdējā laikā vairāk izdod tieši dārgākās pastmarkas – 60, 80 santīmu.»
Vēl viens noturīgs vaļasprieks bijušajam pilsētas mēram esot puķu audzēšana. Sācies tas gan tīri merkantili – ar tulpēm un hiacintēm varēja papildus nopelnīt: «Kaut kas jau tad bija arī jāzina – visu bibliotēkās dabūjamo literatūru par hiacintēm izlasīju. 1980. gadā pirmo krāsu televizoru nopirkām par tulpju sīpolu naudu.»
Tagad gan puķes vairs augot tikai pašu priekam un galvenokārt – dālijas. Runājot par vairāku gadu garumā noturīgiem vaļaspriekiem, Ivana kungs piemin vēl pāris kolekciju – mājās esot visas līdz atmodas laikam Latvijā izdotās bērnu grāmatas un dzejas grāmatas. Vai visa dzeja arī izlasīta?
«Jā. Nu varbūt ar retiem izņēmumiem. Ir tādas grāmatas, kas «nelasās», bet paiet gadi un izlasi – izrādās, ka patīk.»
Uldis Ivans atzīst, ka, neesot vairs pašvaldības vadītāja amatā, vaļaspriekiem atliek vairāk brīvā laika, tomēr dīvainā kārtā tas viņu īpaši nepriecē un būšot vien jāmeklē vēl kāda ārpusmājas darbošanās, kaut vai sabiedriski.
