Tautā populārs ir teiciens «Kas lēni nāk, tas labi nāk!», taču to diemžēl, par spīti labskanīgumam, nekādi nevar attiecināt uz jau krietnu desmitgadi gaidīto likumprojektu par «nulles» deklarācijām.
Tautā populārs ir teiciens «Kas lēni nāk, tas labi nāk!», taču to diemžēl, par spīti labskanīgumam, nekādi nevar attiecināt uz jau krietnu desmitgadi gaidīto likumprojektu par «nulles» deklarācijām. Lai arī projekts valdībā beidzot ir akceptēts, cerības par ievērojamiem panākumiem korupcijas apkarošanā pēc tā spēkā stāšanās nav mazāk gaistošas par rīta miglu.
Jaunajam likumam ir visas iespējas kļūt par kārtējo tiesību normu kopumu, kas ir «dzīvotspējīgs» tikai uz papīra. Kā nesen izteicās Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta boss, viens no kādreizējiem policijas priekšniekiem Aldis Lieljuksis, jau tagad spēkā ir pietiekami «spēcīgas» likuma normas, kas attiecīgo struktūru darbiniekiem dod tiesības «ķerties vērsim pie ragiem», ar to domājot Operatīvās darbības likumu un izsakot neizpratni par šo tiesību neizmantošanu.
Jā, minētajā likumā patiešām ir sīki un smalki noteikts gan operatīvā darba saturs, gan operatīvo pasākumu veikšanas kārtība, taču tas diemžēl ietver arī to «akmeni», kuru apiet pašu spēkiem korupcijas apkarošanas dienestiem nekādi neizdosies, proti, 33. pantā paredzētais, ka operatīvo darbību finansē no valsts budžeta līdzekļiem, un tas jau ir gana bremzējošs arguments.
Kā zināms, pēdējais vārds valsts budžeta sakarā vienmēr ir sakāms Saeimai, kas kā likumdošanas institūcija simts deputātu veidolā tā arī nav izrādījusi pietiekamu interesi par kriminālo parādību izskaušanu. Kaut arī ne viens vien deputāts vairākkārt redzēts no tribīnes pilnu krūti saucam par nepieciešamību tikt galā ar kukuļņēmējiem, darbi parasti apstājušies vai palikuši kaut kur pusratā.
Jaunais sākumdeklarēšanas likums, kā jau vairākkārt pagūts norādīt, būs vienreizēja ieplānoto kukuļu un apšaubāmā veidā saraustās mantības legalizēšanas iespēja uz tumšiem darbiem orientētiem ierēdņiem, jo vispārzināms ir fakts, ka kontroles institūcijām pilnvērtīgai savu funkciju veikšanai gan materiālo, gan cilvēkresursu ir krietni par maz. Turklāt joprojām nav efektīva mehānisma, kas ļautu kontrolēt un novērst tik izplatīto mantības «dāvināšanu» draugiem un ģimenes locekļiem, tā ka diezin vai šeit būtu vietā cerēt uz vērā ņemamu korupcijas samazinājumu.
Bez ievērības šajā kontekstā nav atstājams arī pretrunīgi vērtētais Korupcijas novēršanas likums. Lai arī tajā pietiekami skaidri definēti uz valsts amatpersonām attiecināmie darbības ierobežojumi, kā arī noteikta deklarāciju iesniegšanas kārtība, realitātē pierādījies, ka ar to vien nepietiek. Kaut vai lai atceramies starpgadījumu ar skandalozo tugriku un citu valūtu «kolekcionāru», kuru valsts institūcijas teju pusgadu neveiksmīgi centās piedabūt sniegt paskaidrojumus par «dīvaino» amatpersonas deklarāciju. Līdz ar to ir zināms pamats uzskatīt, ka odiozā deputāta Jāņa Lagzdiņa «lolojums» līdzekļu trūkuma dēļ iekļuvis nosacīti ievēroto likumu kategorijā.
Savs stingrais «jā» vai «nē» sākumdeklarēšanas likumam vēl būs jāsaka Saeimai balsojot, taču diezin vai tas notiks vēl šā sasaukuma laikā. Vispārzināms, ka tikai īsi pirms vēlēšanām tautas kalpi kļūst darbīgi kā lemingi riesta laikā, no kā lielā mērā atkarīgi turpmākie četri darba gadi. Savukārt, kad kārtējo reizi atkal ir izdevies iekļūt parlamentā, ko tur vairs pievērsties tādiem niekiem kā korupcija! Un jautājums uz dažiem gadiem tiek atlikts…
