Taisnība vien ir – vismazāk mēs redzam un pamanām to, ko esam pieraduši redzēt, līdz kādā brīdī attopamies, ka lieta, parādība, dzīvnieks vai vēl kas no pierastā ir pazudis.
Taisnība vien ir – vismazāk mēs redzam un pamanām to, ko esam pieraduši redzēt, līdz kādā brīdī attopamies, ka lieta, parādība, dzīvnieks vai vēl kas no pierastā ir pazudis. Taču kurā brīdī tas noticis, neviens lāgā neņemas apgalvot. Šķiet, tieši tā notika ar tik pierastajiem, sētnieku un kārtībmīļu lamātajiem, bet tantiņu barotajiem baložiem. Ilgu laiku tie bija apsēduši centrālo, tirgus un stacijas laukumu, kā arī viegli atrodamas pārtikas pilno «Jelgavas dzirnavnieka» teritoriju. Tomēr kādā brīdī baloži pilnībā izzuda un tikai nupat Jelgavā atkal ir ieradušies. Kas un vai vispār kaut kas notika ar šiem putniem, joprojām nav skaidrs un pētījumi nav veikti. Tomēr dažādas hipotēzes par baložu savādo izzušanu un pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal parādīšanos ir.
Latvijā baložus pārstāv trīs sugas – lauku, meža un māju balodis. Pirmie divi joprojām galvenokārt dzīvo saskaņā ar savu nosaukumu – viens laukos, bet otrs – mežā. Abu, bet jo īpaši meža baložu, Latvijā ir diezgan maz. Deviņdesmito gadu beigās fiksēts, ka valstī ligzdo 40 līdz 60 tūkstoši lauku baložu pāru un tikai 150 līdz 200 meža baložu pāru, pēdējie ir ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kā lauku, tā meža baloži Latvijā ielido marta beigās – aprīļa sākumā, bet oktobrī dodas uz siltākām zemēm, galvenokārt uz Centrālo un Ziemeļeiropu, kā arī Āfrikas kontinenta ziemeļiem.
Savukārt citāds dzīvesveids ir mājas balodim, kas kļuvis par īstenu pilsētnieku un nometnieku, kam vairs nav nepieciešamības veikt tālos lidojumus uz siltākām un galvenais – ar barību bagātākām vietām ziemas periodā.
Mājas balodis ir sinantropiska klinšu baložu forma. Atšķirībā no lauku un meža baloža mājas balodim iespējamas visdažādākās spalvu nokrāsas un toņi – sākot ar tumši pelēku un beidzot ar gaiši brūnu un baltu. Vienīgā kopīgā iezīme mājas baložiem ir balta josla uz virsastes, taču arī tā atsevišķiem eksemplāriem ir izzudusi. Atšķirībā no lauku un mežu baložiem, kam raksturīgs dzeltenīgi sarkans knābis, mājas balodim tas ir melns. Atšķirīga ir arī savvaļas un pilsētas baložu ligzdošana – lai arī joprojām kā vieniem, tā otriem ligzdā ir pa vienai divām olai, pilsētnieki mazuļus perē visu gadu.
Ornitologs Māris Strazds atzīst, ka mājas baložu populācija Latvijas pilsētās nav pētīta, tādēļ pilnīgi droši apgalvot, ka šie putni bija pazuduši vai to skaits stipri sarucis, nevar.
M.Strazds: «Nav izslēgts, ka baložu skaita izmaiņas ir tikai šķietamība. Cilvēkiem ir izjūta, ka baložu bija palicis mazāk, tagad atkal kļūst vairāk. Bet vai tas tā tiešām ir, nav pierādāms. Pat ja cilvēkam ir daudzveidīgs dzīvesveids, viņam ir izstrādājušies daži standartmaršruti, pa kuriem arī notiek pārvietošanās. Ja šādā maršrutā gadās kāds laukums vai cita vieta, kur ganās baloži, cilvēks to, protams, pamana. Taču, ja kaut kādu iemeslu dēļ putni pārceļas uz citu vietu, kaut pāris kvartālus tālāk, un tas neiekļaujas cilvēka standartmaršrutā, viņam automātiski rodas pārliecība, ka baloži ir izmiruši. Šī ir cilvēkiem ļoti raksturīga šķietamība, bet nevaru arī apgalvot, ka ar baložiem tā nav noticis. Nekādas pētīšanas šajā jomā nav bijis. Taču atzīstu, ka arī man pašam bija radies iespaids, ka baložu ir mazāk, bet tad atkal tie savairojās.»
Pieļaujot, ka baložu populācijā tiešām notika izmaiņas un tā nebija tikai šķietamība, M.Strazds skaidro arī iespējamos skaita samazināšanās iemeslus: «Šķiet, ka baložu skaits pilsētās strauji saruka deviņdesmito gadu sākumā – līdz ar sociālisma sabrukumu un kapitālisma aizsākumu. Tad sākās māju sakārtošana – cilvēkiem rūpēja siltuma saglabāšana un ekonomija, tādēļ caurie bēniņu logi tika aizdarīti. Līdz ar to mājas baložiem masveidā pazuda atpūtas un ligzdošanas vietas – baloži parasti ligzdo bēniņos. Iespējams, cilvēki kļuva arī taupīgāki un vairs ne tik dāsni putnus baroja. Taču diez vai baložus aizbaidīja barības trūkumus, jo atkritumi tomēr palika, pat tīrītās ielas ir pilnas ar dažādiem, baložuprāt, kārumiem. Iespējams, baložu skaitu samazināja arī vistu vanagi, kas tāpat par dzīves vai vismaz pusdienu vietu ir izvēlējušies pilsētas. Nav izslēgta iespēja, ka putnus piemeklēja kāda slimība, tomēr arī tas nav pierādīts. Man no visām hipotēzēm par mājas baložu populācijas sarukumu pilsētās visneticamākās un apšaubāmākās šķiet baumas par bezpajumtniekiem, kas šos putnus vārda tiešajā nozīmē būtu apēduši.»
Aizdomām par bezpajumtnieku vainu baložu skaita sarukšanā netic arī vairāki citi «Ziņu» aptaujātie ornitologi.
M.Strazds, apkopojot dažādās iespējamības, kādēļ baložu populācija pilsētās samazinājusies, norāda, ka noteikti nav iespējams izdalīt kādu vienu iemeslu, kuru dēļ putni būtu pazuduši un tad atkal uzradušies. Taisnība arī tā, ka pilsētās, kur vieglāk pieejama pārtika (bet ne jau vienmēr putnam nekaitīga), putna mūžs ir īsāks. Dzīvodami līdzās saviem dabiskajiem ienaidniekiem – vistu vanagiem, pūcēm, ūpjiem, lapsām, caunām, kas arī nereti pusdieno pilsētā, baloži cieš arī no sadursmēm ar automašīnām, huligāniem, piesārņotā gaisa, kaķiem un vēl daudzām citām lietām. Diezgan bieži redzami baloži ar kroplām kājām, kas vedina uz domām, ka puišeļi tos mēģinājuši notvert. Tomēr nav izslēgts, ka tie ir arī ģenētiskie defekti.
«Tāpat kā nav iespējams noteikt to, kāpēc un vai tiešām baložu skaits pilsētās bija samazinājies, nevaru apgalvot, ka pēdējos gados to atkal ir kļuvis vairāk. Taču, ja tā tiešām ir, tad baložu parādīšanos ir ietekmējis daudzu dažādu faktoru kopums, nevis kāds noteikts iemesls,» saka M.Strazds. Viņš arī atzīst, ka līdzīgi kā meža pīles, vistu vanagi un mājas baloži drīzumā par pastāvīgiem pilsētniekiem kļūs arī citi, šobrīd vēl tikai nomaļos laukos vai mežos sastopami putni: «Lai arī kopumā pilsētas dzīve putna mūžu ietekmē nelabvēlīgi, šeit ir arī vilinošas iespējas. Viena no svarīgākajām – viegli pieejamā pārtika. Tas pats ir ar meža pīlēm, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika arī lauku baloži pārcelsies uz dzīvi pilsētā. Eiropas valstīs tas jau ir noticis.»
M.Strazds atzīst, ka mājas baloži ir ļoti maz pētīts putns un joprojām nav zināma tā izcelsme un veids, kā tas nokļuvis pilsētā.
