Mazās zemnieku saimniecībās nav ekonomiski pamatota modernās lauksaimniecības tehnikas izmantošana.
Mazās zemnieku saimniecībās nav ekonomiski pamatota modernās lauksaimniecības tehnikas izmantošana. Te nu der atcerēties pirmās republikas pieredzi, proti, ka zemniekiem, it īpaši mazajiem, nepieciešams kooperēties, lai padarītu lauksaimniecības tehnikas izmantošanu izdevīgu.
Es pats esmu dzimis lauksaimnieka ģimenē, manam tēvam piederēja saimniecība ar 25 hektāriem zemes tepat Vircavas pagastā. Tā visa bija aramzeme. Vectēvam piederēja divas reizes lielāka saimniecība, bet viņš nomira Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās. Kad ģimene atgriezās no bēgļu gaitām, saimniecība tika sadalīta divās daļās, viena tika manam tēvam, otra – viņa māsai, bet abiem bija jāizmaksā naudā mantojuma daļa katram no vēl diviem brāļiem. Tam nolūkam viņi bija spiesti ņemt aizņēmumu Hipotēku un zemes bankā. Vairs neatceros, cik ilgi mans tēvs atmaksāja aizņēmumu, laikam tas vilkās 15 gadu.
Tajā laikā bija attīstīta zemnieku kooperācija. Kooperatīvi bija dažādi: govju ganāmpulku īpašnieki apvienojās piensaimnieku sabiedrībās, kas savukārt iekļāvās Piensaimnieku centrālbiedrībā. Tie, kuru saimniecības atradās pārāk slapjās vietās, apvienojās meliorācijas sabiedrībās, kas izraka novadgrāvjus. Visi šie kooperatīvi apvienojās «Turībā», kas nodarbojās ar lauksaimnieku produkcijas realizāciju un lauksaimniecības ražošanā nepieciešamo minerālmēslu, mašīnu un visa pārējā lauciniekiem vajadzīgā sagādi un tirdzniecību. Bez oficiāli reģistrētajiem kooperatīviem laukos bija neoficiālie, piemēram, kuļmašīna piederēja bagātākajiem saimniekiem vai citiem. To veda no mājas uz māju. Kulšanai organizēja talkas. To rīkotājus varēja uzskatīt par faktiski pastāvošu, bet oficiāli nereģistrētu kooperatīvu locekļiem. Arī tagad vienīgā iespēja, kā nodrošināt lauku uzplaukumu, ir rīkoties tāpat.
Pēteris Āriņš, pensionēts inženieris
