Jau triju gadu vecumā, kad mamma puspajokam jautājusi, kas meita gribētu būt izaugusi, Lonija pārliecināti atbildējusi: «Skolotāja!».
Jau triju gadu vecumā, kad mamma puspajokam jautājusi, kas meita gribētu būt izaugusi, Lonija pārliecināti atbildējusi: «Skolotāja!». «Neatminos, ka jelkad būtu prātojusi par kādas citas profesijas izvēli. Būt skolotājai man bija gandrīz asinīs, jo šādu ceļu reiz vēlējās iet mans tēvs un viņa brāļi. Tēvam tas neizdevās, tādēļ viņš atbalstīja manus centienus,» atceras nu jau sirmā skolotāja.
Lonija Rieksta dzimusi Meža muižas, tagadējā Augstkalnes pagastā, kalpu ģimenē, kurā jau auga divgadīgs dēls un vēl pāris gadu vecāka māsa. Kad jaunākajai meitai apritējuši seši gadi, ģimene pārcēlusies uz Jelgavu, kur vecākiem izdevies iekārtoties darbā Hofa linu vērptuvē. «Mans tēvs, lai arī kalps, bija gudrs cilvēks. Tas bija pamanīts pat cara armijā, no kurienes viņš ticis sūtīts mācīties uz Kuldīgas semināru. Tēvs bija cieši nolēmis būt par skolotāju, bet Pirmais pasaules karš visu izjauca. Varbūt tādēļ tētim tik svarīgi bija gādāt, lai skoloti tiek visi bērni. Paklausījis draugam, kas jau strādāja Jelgavā, viņš ģimeni atveda uz pilsētu un no kalpa pārvērtās par strādnieku. Tas gan nebija viegli, jo tolaik Kārlis Ulmanis bija cieši nolēmis cilvēkus paturēt laukos, tādēļ pārcelties uz pilsētām vairs nebija atļauts. Bet liktenis bija labvēlīgs,» stāsta skolotāja.
1938. gadā L.Rieksta absolvēja Jelgavas 3. pamatskolu, kurā mācījās tikai strādnieku bērni. «Biju gatava turpināt izglītošanos. Māte gan bija praktiskāka sieviete un vairāk sliecās mani ievadīt darba dzīvē, taču, paklausot tēva padomam, es iestājos Skolotāju institūtā. Tas nebija viegli, vajadzēja būt gan gudram, gan arī veiksmīgam. Turklāt īpaši stingra atlase bija meitenēm. Vēl tagad atceros, ka no 248 pretendentēm studijām pieņēma tikai desmit. Bez tam skološanās prasīja naudu, tikai pašiem labākajiem par to maksāja valsts. Es biju to skaitā un skolas naudu tā arī nekad neesmu maksājusi,» atceras skolotāja. 1944. gadā L.Rieksta saņēma skolotājas diplomu.
Ienākot padomju armijai, L.Rieksta līdz ar daudziem citiem latviešiem tika aizdzīta uz Kuldīgu. Tur pagāja Kurzemes katla un pienāca bēgļu laiks. «Arī es biju spiesta doties uz Liepāju, lai kāptu kuģos un bēgtu prom,» stāsta skolotāja. «Taču man ir bail no ūdens. Pa ceļam iepazinos ar kādu kundzīti, kas tāpat kā es bija nolēmusi izvairīties no aizbraukšanas. Tā nu mēs, jau stāvot pie kuģa, meklējām iespējas mukt. Sametušas pēdējo naudu, no kāda latvieša, kas devās projām, nopirkām zirgu un pajūgu. Bija dīvaina sajūta – bijām vienīgās, kas devās dziļāk Latvijā, pārējie nebeidzamā rindā brauca jūras virzienā. Pēc ilga ceļa kādās lauku mājās atradām patvērumu,» stāsta skolotāja. Taču dzīvošana nav bijusi mierīga, jo vēl joprojām visi Kurzemē nepierakstītie latvieši tika dzīti prom uz Vāciju. Tas draudēja arī saimniekiem, kas bēgļus bija slepus pieņēmuši. «Paldies Dievam, es visu laiku sev uz krūtīm, maisiņā ievīstītu, biju glabājusi institūta diplomu. Pateicoties tam, man izdevās dabūt darbu Kuldīgas skolā. Līdz ar to saņēmu arī tik ļoti nepieciešamo pierakstu. Beidzoties karam, kājām nācu no Kuldīgas atpakaļ uz mājām, uz Jelgavu. Taču pilsēta bija pilnībā izpostīta, savu māju pat neatradu,» atceras L.Rieksta.
Toreizējā izglītības nodaļa viņu norīkoja darbā uz Sniķeres pamatskolu par skolotāju. Pēc trim gadiem skolotāja tika nosūtīta darbā uz Svētes pamatskolu par direktori: «Jaunie pienākumi mani ļoti biedēja. Biju tikai 24 gadus vecs skuķis bez pieredzes un saprašanas. Labi, ka Svētes skolā strādāja pieredzējuši pedagogi. Iepriekšējais direktors bija matemātikas skolotājs, tādēļ man turpmāk vajadzēja pasniegt matemātiku. No tās vaļā vairs nekad neesmu tikusi.»
1949. gadā Svētes skolas direktorei anulēja skolotāju institūta diplomu, un viņa iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā Fizikas un matemātikas fakultātē. Tā kādu laiku Svētes skolai bija direktore un skolotāja, kas pati braukāja uz lekcijām un kārtoja eksāmenus: «Mācības nebija vieglas un prasīja lielu pacietību un piepūli. Atsijāšana bija nežēlīga, un no 70 kursantiem diplomus saņēma tikai 12.»
Skolas direktore L.Rieksta kopā ar vairākiem skolotājiem, sapakojuši somas, skolā pavadīja bezmiega nakti – 1949. gada 25. martā notika pēckara lielākās deportācijas: «Iepriekšējā dienā biju izsaukta uz nopratināšanu, «čekas» vīriem vajadzēja stāstīt gan par sevi un savu ģimeni, gan arī par skolotājiem. Čekisti bija pārliecināti, ka mana biogrāfija nav «tīra», jo brālis bija leģionārs. Pēc nopratināšanas jutu, ka arī es būšu starp izsūtāmajiem. Tādēļ sapakoju mantas un gaidīju, kad «čekas» mašīna iebrauks skolas pagalmā. Tā bija šausminoša nakts. Mašīna neatbrauca, taču no Svētes tika izsūtīti ļoti daudzi.»
1958. gadā L.Rieksta apprecējās. Skolas direktora vietu, kas tolaik nozīmēja arī saimnieciskās daļas, sagādnieka un vēl daudzu citus pienākumus, viņa atstāja un kļuva par skolotāju. Drīz piedzima meita. Taču ģimene izjuka. Pēc gandrīz desmit gadiem L.Rieksta satika savu īsteno mūža mīlestību, ar ko uzaudzināja arī meitu.
«Esmu dzīvojusi dažādu varu laikā un nevaru izdalīt vienu, kad būtu bijusi ļoti laba dzīvošana. K.Ulmaņa laikā Latvijā it kā bija valsts uzplaukums, bet tas nenozīmē, ka bija viegli – cilvēkiem bija ļoti daudz un grūti jāstrādā. Padomju iekārtā arī nebija viegli, bet vēlāk tā cilvēkus izlaida. Toties visi tika spiesti mācīties un iegūt izglītību. Atjaunotā neatkarīgā Latvija atnesa savus labumus un arī grūtības. Nevienā citā laikā nav bijis tik ļoti grūti veciem cilvēkiem, nabadzība viņus nepiemeklēja tā kā mūsdienās. Var jau būt liela un maza alga, taču, ka tās atšķiras ne par simts, bet par tūkstošiem latu, tas nu ir pa traku. Tāpēc esmu pensionāru padomē un aktīvi cīnos par mūsu tiesībām. Jaunatne tagad ir slinkāka. Laikam tomēr esmu vecmodīga, jo atbalstu skolas formastērpus. Tagad sestās klases skolnieces staigā garos svārkos ar šķēlumu līdz dibenam vai īsos, ka tikko apaļumus nosedz. Un visi tie auskari, gredzeni un biezās kosmētikas kārtas. Patiešām kaut kāds trakums – bērni izkrāsojušies kā lieldienu olas, bet galvā Toričelli tukšums,» tā skolotāja. Viņa vienmēr par savu uzdevumu uzskatījusi iemācīt matemātikas zināšanu pamatus, tāpēc arī bijusi stingra. Vēl šodien daudzi bijušie skolēni, nereti jau ar sirmām galvām, atzīst, ka viņas stingrība un sniegtās zināšanas joprojām esot saglabājušās. «Nesaprotu, kāpēc tagad bērnus uz nākamo klasi pārceļ pat ar nesekmīgām atzīmēm. Tam taču nav nekādas jēgas! Bērnam ir vajadzīgas zināšanas, nevis papīrs, kas apliecina nezināšanu,» pārliecināta skolotāja.
Vienmēr enerģiskā un cīņas spara bagātā skolotāja L.Rieksta teic, ka turpina darboties ap saviem pensionāriem: «Kas tad cits par mums gādās, ja ne paši! Esmu pārliecinājusies, ka gatavu rokās neviens nekad nevienam neko neliks.»
