Bērnībā mums pie mājas ābelē bija iekārts putnu būrītis. Dzīvojām laukos, un tad jau vienmēr atradās kāds nieciņš, ar ko putniņus pabarot, – graudi, putraimiņi, auzu pārslas.
«Bērnībā mums pie mājas ābelē bija iekārts putnu būrītis. Dzīvojām laukos, un tad jau vienmēr atradās kāds nieciņš, ar ko putniņus pabarot, – graudi, putraimiņi, auzu pārslas. Gadiem ejot, esmu atklājusi, ka vislabāk ziemā viņiem garšo saulespuķu sēklas – tagad tās pērku vai katru dienu,» stāsta Centrālās statistikas pārvaldes Jelgavas pilsētas un rajona nodaļas vadītāja Ināra Aināre.
Šī aizraušanās Inārai ir saglabājusies kopš bērnu dienām, un viņa pati atzīst, ka tas laikam ir vecāku nopelns: «Piedalījos arī būrīšu gatavošanā. Tagad to pārņēmusi arī mana ģimene. Mums pat ir sadalīti pienākumi – vīrs rūpējas par putnu barotavu dārzā, bet mans uzdevums ir sagādāt maltīti putniņiem, kas pielido pie mūsu dzīvokļa loga.»
Ināra uzskata, ka putnu vērošana ļauj relaksēties: «Sestdienās un svētdienās, kad ir vairāk brīva laika, es vienkārši pasēžu pie loga un pavēroju savus mazos draudziņus. Cik viņi nopietni izturas pret cilvēku palīdzību! Viņi ir ļoti ēdelīgi, taču jebkurā gadījumā negrābj pirmo, kas pagadās. Vienmēr tiek izraudzītas lielākās sēkliņas. Tad to paņem knābītī un dodas uz tuvējo zaru notiesāt – sēkliņa tiek atbrīvota no čaulas, un, ja nu gadījumā tā nokrīt, putns noteikti tai traucas pakaļ. Tas ir apbrīnojami, jo cilvēki ne vienmēr paceļ zemē nokritušu maizīti.»
Ināra laika gaitā ir veikusi vairākus novērojumus. Viņa zina, ka pēc pirmās maltītes putni dodas, tiklīdz uzaust gaismiņa, nākamā ir ap pulksten 11, bet pēc pulksten 16 pie barotavas vairs pielido tikai retais. Arī putnu sugas ir fiksētas – zīlītes, zvirbuļi, lielie melnie strazdi un pat sīlis. Ināra gan atzīst, ka Ozolniekos zvirbuļu ir palicis mazāk: «Gluži kā baložu, tikai nezinu – kāpēc.»
Šogad pirmo reizi Aināru ģimene putnu būrīti iegādājusies veikalā: «Vienkārši fantastiski – pirkām Ziemassvētku dāvaniņas un Rīgā kādā tirdzniecības centrā ieraudzījām pārdošanā barotavas. Nolēmām, kāpēc gan mēs nevarētu savus draudziņus palutināt.»
Ināru neuztrauc arī tas, ka putni ir iemīlējuši viņu dārziņu: «Tur viss tiek stādīts ar apdomu, lai pietiktu visiem, piemēram, aronijas mēs nekad visas nenolasām, bet atstājam putniņiem. Atceros, kā reiz mani pārbaudīja melnais strazds – lasu zemenes, bet viņš vagā man pa priekšu un ogas noēd. Vienreiz, otrreiz padzenu nost, bet nekā.»
Vēl mazajos brīvā laika brīžos, kas Inārai atlec, viņa cenšas palasīt kādu grāmatu, taču tās nav lubenes. Šāda literatūra, tāpat kā seriāli, viņu nesaista: «Noskatījos «Verdzeni Izauru», un ar to man pietika.»
Tikko izlasīta enciklopēdija «Pasaules vēsture» un Džudijas Blūmas grāmata «Stiprās sievietes». Vēl sestdienās kopā ar ģimeni Ināra cenšas pabūt savu vīriešu celtajā pirtiņā: «Vīrs ar dēliem to nesen pabeidza, un tagad mums ir jauna aizraušanās. Pagaidām gan esam amatieri, un pirts lietas vēl tikai izzinām – daudz lasām literatūru, paši meklējam slotiņas.»
