Nav dūmu bez uguns – tā varētu sacīt par aktuālākajām norisēm Latvijas politikā, kas, protams, ir cieši saistītas ar norisēm ekonomikā.
Nav dūmu bez uguns – tā varētu sacīt par aktuālākajām norisēm Latvijas politikā, kas, protams, ir cieši saistītas ar norisēm ekonomikā. Viena no pirms laba laika izskanējušajām prognozēm par iespējamo Latvijas Krājbankas prezidenta Arnolda Laksas nomaiņu ir piepildījusies gluži negaidītā veidā – ceturtdienas vakarā pats A.Laksa lielākajiem bankas akcionāriem ir iesniedzis lūgumu atbrīvot viņu no bankas vadītāja amata. Tādējādi minējumi par virkni augstu amatpersonu atstādināšanu kļūst aizvien reālāki un sabiedrībai būtu jāfokusējas uz to, vai pēc ne pārāk skaidrās Jāņa Nagļa un vēl neskaidrākās A.Laksas «aiziešanas» no saviem amatiem līdzīgs liktenis negaida arī jau ceturto reizi privatizējamās «Latvijas kuģniecības» prezidentu Andri Kļaviņu un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Andreju Sončiku. Varbūt sabiedrībai beidzot būtu tiesības zināt šādu «rokāžu» patiesos iemeslus. Galu galā visi – augstākās valsts amatpersonas, Saeimas deputāti un ministri – tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, un viņiem būtu jāzina, kuras personas algu saņem no nodokļu maksātāju līdzekļiem, un, ja kāda vairs nesaņem, tad – kāpēc.
Protams, jau ir skaidri zināms aizbildinājums, ka Latvijas Krājbanka ir privāta struktūra, kurā valsts kapitāla daļa ir 32,12% bankas akciju. Tomēr šoreiz pārāk labi nostrādā hrestomātiskais jautājums: «Kam tas ir izdevīgi?», jo atbilde uz to ir pārāk vienkārša. 30,39% bankas akciju pieder tā sauktajai Ventspils uzņēmumu, uzņēmēju un iedzīvotāju grupai, un, ja šie akcionāri vienojas ar Privatizācijas aģentūru kā valsts akciju turētāju, ka kaut kādu iemeslu dēļ ir nepieciešama A.Laksas nomaiņa, tad, protams, bankas prezidentam neatliek nekas cits kā atkāpties, jo viņam pieder tikai 12,5% bankas akciju. Acīmredzami ir arī tas, ka atklātu «cīņu» ar A.Laksu neapmierinātie Ventas lejtecē mītošie akcionāri nevēlējās turpināt. Pateicoties Latvijas Krājbankas vadības intelekta pietiekamībai un pieaicinātajiem sabiedrisko attiecību profesionāļiem, kādu, šķiet, pašlaik nav nevienai citai no Latvijas lielākajām bankām, Ventspils uzņēmumi jau vienreiz tika «nosēdināti peļķē», otrreiz laikam negribējās, un tad tika nolemts iet citu ceļu.
Skaidrs, ka šādas aktivitātes ir tieši saistītas ar Latvijas Krājbankas līderpozīciju sertifikātu tirgū. Lielie sertifikātu īpašnieki ir sarosījušies, un skumji, ka valdošā koalīcija ir piekritusi valsti pazemojošajai «sadarbībai» ar «ofšoriem» bagāto Ventspils uzņēmumu grupējumu, zināmā mērā pārvēršot valsti par banānu republiku. Jācer, ka politiķiem pietiks gribas vismaz līdz 2005. gadam, kad pilnībā spēkā vajadzētu stāties Komerclikums, sekmīgi pabeigt cīņu ar Latvijas ekonomikā parazitējošajiem ārzonas uzņēmumiem, kuru darbības rezultātā valsts budžetam ik gadus iet secen miljoni latu.
Tagad ir kļuvis interesantāk – vai tiešām «pa Nagļa un Laksas» pēdām aizies arī A.Kļaviņš un A.Sončiks, bet politiķi tā arī nepacentīsies sabiedrībai paskaidrot amatpersonu nomaiņas iemeslus. Kļūdas un pārkāpumus, protams, var atrast jebkuras amatpersonas darbā, bet svarīgākais pašlaik – vai attiecīgās amatpersonas tīšas darbības vai bezdarbības rezultātā nav nodarīti zaudējumi valstij. Ja sabiedrībai tiek uzrādīti pierādījumi, neviens neiebildīs amatpersonu nomaiņai. Savukārt, ja sabiedrības rīcībā minēto pierādījumu nav, atliek domāt tikai par politiskās konjunktūras voluntāro ietekmi uz tiem. Savukārt, ja amatpersonas ir izdarījušas pārkāpumus, tie jādara zināmi sabiedrībai. Pretējā gadījumā nav pārliecības, ka valdošās koalīcijas politiķi strādā pēc atklātības un demokrātijas principiem. Situācija, kad valstiski svarīga informācija ir nonākusi tikai saujiņas politiķu un tiem pietuvināto savas intereses «bīdošo» politiķu īpašumā, nav normāla. Politiķi, protams, var domāt paši, taču vēlētāji diez vai samierināsies ar nezinoša un paklausīga aunu bara statusu.
