Daudzas meitenes agrā vecumā izdara savu izvēli par labu abortam – vieglprātības vai bezizejas dēļ, kā nu kura.
Daudzas meitenes agrā vecumā izdara savu izvēli par labu abortam – vieglprātības vai bezizejas dēļ, kā nu kura. Mēs domājam: nosodīt vai nenosodīt, piedot vai nepiedot, visbeidzot – attaisnot vai neattaisnot? Taču, ja padomā, vai mēs esam tiesīgas pelt un analizēt? Kā mēs varam būt pārliecinātas, ka nerīkosimies tāpat? Varbūt vispirms uzklausīsim kādu, kas tam visam ir izgājusi cauri?
Tas notika pirms vairāk nekā gada. Aizdomas rosināja pirmās pazīmes, proti, izpalika menstruācijas, no rītiem bija slikta dūša. Manas visai pamatotās bažas apstiprinājās, kad aizgāju pie ārsta. Tad arī uzzināju, ka mana grūtniecība ilgst jau otro nedēļu. Notikumi risinājās strauji, pareizāk sakot, viss notika vienas dienas laikā. Man ieteica «izsaukt» mākslīgo abortu ar medikamentu palīdzību. (Savu izvēli izdarīju bez bērna tēva līdzdalības.) Jau iepriekš biju zinājusi par tādu medikamentu eksistenci mana tante šādu soli bija spērusi divkārt, lai arī otrajā reizē viņas grūtniecības laiks bija pārāk ilgs šāda ceļa izmantošanai. Tantei sākās iekšēja asiņošana, kuras dēļ viņa bija spiesta izdarīt īsto abortu. Bieži meitenes šādas zāles sadzeras par daudz. To iespaidā palielinās neauglības iespēja. Protams, tas bija nelegāli, taču īpaša loma tam nebija. Un šī sajūta, ka tevī ir mazs bērniņš… Kā jau teicu, viss notika milzīgā steigā, bez kāda apdoma. Tajā mirklī tā vienkārši vajadzēja. Man teica dzert, un es dzēru. Biju pārāk apjukusi, lai kontrolētu vai izanalizētu visus par un pret. Uzplaiksnīja domas man ir tikai 16… mācos 11. klasē… nestabilas attiecības… ko es darīšu viena ar bērnu…
Pēc kāda laika sākās nenormālas sāpes un stipra asiņošana. Pirmajā mirklī biju nedaudz nobijusies. Vēlāk, kad viss bija daudzmaz nostājies savās vietās, no prāta neizgāja jautājums kāpēc es to darīju?
Aborts bija manas un mana drauga attiecību beigas. Uzskatīju, ka vainīgs ir viņš, jo bieži vien man vajadzēja noticēt viņa vārdiem neuztraucies, paļaujies uz mani! Kad izstāstīju viņam, ka biju stāvoklī un par abortu, viņš vienkārši nenoticēja. Notikušais lika man secināt, ka varu paļauties vienīgi uz sevi.
Mātei stāstīt par pārdzīvoto neuzdrošinājos. Kāpēc? Viņa man nepiedotu… Vismaz man tā liekas. Manai mātei ir citādi uzskati un principi. Mēs esam atšķirīgas. Draugu attieksmē jutu vienaldzību, sak, tā ir tava problēma.
Mani uzskati ir krasi mainījušies. Agrāk es nesapratu aborta morālo bīstamību. Pirms šā traģiskā notikuma man viss bija mazsvarīgs, biju cilvēks, kas dzīvoja vienai dienai. Tagad tā vairs nedomāju. Arī mana attieksme pret kontracepciju ir relatīvi mainījusies. Manī ir apziņa: ja arī notiks kāda kļūme, par spīti visam, es paturēšu savu bērniņu, jo aborts ir viennozīmīga slepkavība. Nogalināta tiek dzīva radība!
Aborts ir trauma, turklāt milzīga. Ja uz brīdi tā šķiet izeja, pēc mirkļa tas pārvēršas murgā un morālās paģirās. Par notikušo cenšos nedomāt, cenšos aizmirst, bet tas nav iespējams. Tādēļ: meitenes! Vienkāršāk ir katru dienu iedzert hormonālo tableti, nēsāt līdzi prezervatīvu, nekā nogalināt bērnu, kas ir jūsu miesa un asinis. Un, ja arī jūs kļūdāties, paliekot stāvoklī, nedariet tā kā es, bet apsveriet, lai vēlāk nav jānožēlo ātrumā pieņemtais lēmums. Padomājiet, pirms darāt, lai pēcāk jūs nemoka sirdsapziņas pārmetumi.
