Pateicoties apstāklim, ka vismaz trešdaļa Latvijas elektorāta ir svārstīga, pirms katrām Saeimas vēlēšanām var gaidīt brīnumus.
Pateicoties apstāklim, ka vismaz trešdaļa Latvijas elektorāta ir svārstīga, pirms katrām Saeimas vēlēšanām var gaidīt brīnumus. Zaļo gaismu sajutuši, politiskie «santaklausi» lien laukā no pažobelēm viens pēc otra. Vēlētājus, protams, var saprast – atšķirībā no ziemeļu brāļiem igauņiem mums līdz Eiropas Savienības dzīves līmenim ejams vairāk nekā ceturtdaļgadsimts (vairāk nekā pietiekams laiks dažādu politisko «cerību» lološanai). Un, jo vairāk vēlētāji ļaus plaukt un zelt politiskajam «mesiānismam», jo lēnāk šīs cerības piepildīsies. Ir beidzot jāsaprot, ka burvju nūjiņu savā īpašumā neatklās neviens Latvijas politiķis, un, ja kaut kas arī veicinās valsts tautsaimniecības augšupeju, tad tas būs tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. Arī cīņā ar korupciju.
Einara Repšes un viņa partijas «Jaunais laiks» («JL») parādīšanās uz Latvijas politiskās skatuves, protams, nebija nejaušība. Patiesībā var brīnīties, ka Latvijā ir tik maz labēji orientētu partiju, jo laikam būtu pāragri teikt, ka labējās un liberālās idejas atbalstošais elektorāts būtu pilnībā «aizņemts». Šogad savu partiju izveidoja Repše, pirms aiznākamajām Saeimas vēlēšanām, tas, domājams, varētu labi izdoties prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, kurai reitingu tabulās veicas vēl labāk nekā bijušajam Latvijas Bankas prezidentam. Tomēr ar partiju dzemdināšanu nevajadzētu pārcensties, citādi, ņemot vērā Latvijas visai bēdīgo demokrātisko situāciju, var pienākt brīdis, kad uz katru Latvijas iedzīvotāju būs vairākas partijas.
Atgriežoties pie «JL», šķiet, šī politiskā spēka lielākā problēma pašlaik ir tieši nišas jautājums. Iepazīstoties ar diezgan vispārīgo, joprojām topošo «JL» programmu, nevar teikt, ka tā ļoti atšķirtos no pašreizējās valdības partiju programmām. Bet, ja jau būtiski neatšķiras, tad kur ir tas jaunais, ko partijas nosaukumā ir ielicis Repše un viņa domubiedri. Uz ES un NATO skaidri definētais ceļš, protams, ir laba lieta, daudz labāka nekā uz Maskavu, taču ar to laikam mūsdienu vēlētāju vairs nepārsteigsi. Tomēr jāatzīst, ka «JL» nodibināšanas un LSDSP šķelšanās rezultātā tikpat kā nepastāv iespēja, ka Saeimas vēlēšanās varētu atkārtoties pašvaldību vēlēšanu murgs Rīgā un vienā otrā citā Latvijas pilsētā. Un tas jau ir vairāk nekā cerīgi.
Tātad, ja programmatiski «JL» ne ar ko būtiski neatšķirsies no jau pašmāju politikā īsto seju parādījušajām partijām, tam neatliek nekas cits kā atšķirties darbības metodēs, uzturot augstus ētikas standartus. Domājams, gads vai pusotrs būs pilnīgi pietiekams termiņš, lai vēlētāji to saprastu. Citas iespējas laikam šoreiz nebūs. Ja Repše un «JL» izrādīsies tikai vēl viens «apaļā galda» biedrs pašreizējo valdības partiju draudzīgajās sarunās ar Ventspils mēru, kas, starp citu, ir ziedojis «JL», tad par kaut ko «jaunu» būs grūti runāt. Vieni un tie paši vēži vienkārši būs pārrāpojuši citās kulītēs. Iespējams, mazliet jaunākās un skaistākās, taču – vai saturiski labākās?
Uz «JL» programmatisko vājumu zināmā mērā norāda arī mēģinājums politiskā piedāvājuma deficītu kompensēt tīri latviskā veidā – pieaicinot sabiedrībā populāras personas. Galvenais savākt pietiekami plašu pārstāvēto profesiju skaitu. Ņemam Ausmu Kantāni – par viņu droši vien balsos daļa tā saucamās radošās inteliģences un TV spēles «Mini mani!» skatītāju. Savukārt par Āri Auderu noteikti balsos daļa ārstu, kuriem, tāpat kā minētajai radošajai inteliģencei, vairumā gadījumu pašlaik Latvijā neklājas viegli. Shēma ir vienkārša, un, šķiet, nav šaubu, ka tā darbosies tīri labi.
Šaubas sāk rasties par to, vai «JL» spēs kļūt par nopietnu un respektablu politisko spēku, kura darbības Bībele būs tā programma, nevis ieguvumi no politiskās konjunktūras. Kļūt par kārtējo solījumus bārstošo Ziemassvētku vecīti nav grūti, daudz grūtāk ir atnākt ar reālu maisu un vilkt laukā reālas dāvanas. Diemžēl arī dāvanas var iegūt tikai ar darbu.
