Diskusijas par Latvijas izglītības sistēmu pēdējos gados tā arī nav aprimušas – sākot ar skolotāju algām, studentu kreditēšanu un beidzot ar izglītības sistēmas kvalitātes principu noteikšanu.
Diskusijas par Latvijas izglītības sistēmu pēdējos gados tā arī nav aprimušas – sākot ar skolotāju algām, studentu kreditēšanu un beidzot ar izglītības sistēmas kvalitātes principu noteikšanu. Taču šoreiz par ko citu, proti, par plaģiātismu Latvijas augstskolās. Ar plaģiātismu saprotam cita autora darba – literāra vai zinātniska – uzdošanu par savu un tā publiskošanu ar savu vārdu. Akadēmiskajās aprindās par to plašāk sāka runāt sakarā ar pētnieka Klāva Sedlinieka publikāciju portālā , kur autors secina, ka 20 līdz 40 procentu studentu referātus un citus darbus daļēji vai pilnībā noraksta. Pamatā tiek izmantotas grāmatas, kolēģu darbi un primitīvākajos gadījumos arī internets, kur pieejamas plašas referātu kolekcijas, īpaši svešvalodās. Bet bieži studenti ir pat par slinku, lai pārveidotu šos darbus, un pasniedzējiem iznāk saskarties ar identiskiem darbiem, kurus iesnieguši dažādi studenti. Parasti Latvijas augstskolu pasniedzēji šādos gadījumos vai nu samazina atzīmi, vai arī liek darbu pārstrādāt, taču tas kopumā netiek uztverts par nopietnu pārkāpumu. Savukārt Rietumu universitātēs plaģiātisms tiek uzskatīts par smagāko akadēmisko pārkāpumu, par kuru draud dažādas sankcijas, piemēram, iespaidīgs naudas sods, īpašs ieraksts atzīmju lapā, kas tiek pievienota pie diploma, vai pat izslēgšana no universitātes. Latvijas Universitātē šai problēmai uzmanību pievērsusi Sociālo zinātņu fakultāte, lemjot, kā rīkoties ar studentiem, kas tiek turēti aizdomās par plaģiātismu, taču citās augstskolās par līdzīgām aktivitātēm nav dzirdēts.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātņu prorektors Pēteris Rivža «Ziņām» skaidroja, ka viņš ar plaģiātisma gadījumiem pēdējo gadu laikā tieši nav sastapies, taču pieļāva domu, ka bakalaura darbu un zemākas kategorijas zinātnisko darbu izstrādē varētu būt šādi gadījumi. Taču arī LLU nav zināmas sistēmas, kā vērsties pret negodīgajiem, un sankcijas pret studentiem ne universitātes, ne fakultāšu līmenī netiek piemērotas. Respektīvi, viss tiek atstāts pasniedzēju ziņā.
Izsmeļošāk par šo problēmu mācēja stāstīt LLU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ābele. Viņš atzina, ka pats darbā ar maģistra programmas studentiem ir sastapies ar plaģiātismu un par to ir dzirdējis arī no LLU un citu universitāšu mācībspēkiem. Taču, J.Ābeles vārdiem, problēma nav tikai studentos, bet gan visā izglītības sistēmā, kur mācību process arvien vairāk sāk līdzināties konveijerveida darbam. Respektīvi, pasniedzējiem lielo slodžu dēļ praktiski neatliek laika individuālajam darbam ar studentiem, kas ir ļoti nepieciešams mācību procesā. Turklāt studenti seko līdzi laikam, un, attīstoties informācijas tehnoloģijām, dažādu zinātnisko darbu tiražēšana «entajās» versijās ir pārvērtusies par ikdienu. Nemaz jau nerunājot par norakstīšanu jeb tā saukto «špikošanu», kas Latvijas augstskolās ir kļuvusi par masveida parādību. Rietumu acīs šai jomā mēs izskatāmies vienkārši nožēlojami, jo tur plaģiātisms ir nestandarta, nosodāma rīcība atšķirībā no Latvijas, kur, studentuprāt, norakstīšana no grāmatas, neatsaucoties uz autoru, nav nekas īpašs. Lai labāk saprastu šo situāciju, ir jāskata mūsu sabiedrībā dominējošais domāšanas veids, attieksme pret vienu vai otru rīcību, procesu. Proti, mēs atšķiramies ar to, ka pie mums likumu pieņem 100 cilvēku, bet par to, kā to apiet, domā jau vismaz 1000 cilvēku. Citādi to sauc par tiesisko nihilismu, jo Latvijā vēl joprojām darbojas princips «Kāpēc nezagt, ja visi tāpat zog». Ņemot vērā to, ka šāda attieksme ir pret juridiskām normām, nav brīnums, ka arī pret ētiskām normām (par tādu var nosaukt arī godīgu studiju darbu) attieksme ir visai neviennozīmīga.
Savs akmens jāmet arī pasniedzēju lauciņā, jo viņu attieksme pret studentiem ne vienmēr ir profesionāla, jo bieži tiek pievērtas acis, lai tikai atkal nebūtu jākrāmējas ar šiem nezinīšiem un norakstītājiem (domāti studenti). Daži pasniedzēji pat darbus lielākoties pieņem elektroniski, vēl vairāk attālinoties no to autoriem un iegrimstot e-pasaulē. Turklāt par kopējo situāciju augstākajā izglītībā liecina atsevišķi studentu eksperimenti, kur referātos blakus pamattekstam tiek iekļautas anekdotes vai citi neiederīgi teikumi. Parasti šo eksperimentu autori saņem visai augstu novērtējumu bez komentāriem par nepamatotajiem iestarpinājumiem, kas tikai liecina, ka pasniedzēji ne vienmēr rūpīgi izlasa studentu sacerējumus. Bieži tam ir pamatoti iemesli – slodze, jo nereti vieni un tie paši pasniedzēji strādā vairākās augstskolās un vienlaicīgi lasa vairākus kursus. Attiecīgi var arī nojaust, cik šādu referātu vienam pasniedzējam pirms katras sesijas ir jāizlasa.
Iestāties pret šo haosu augstākās izglītības mācību procesā varētu, mainot pašu studentu un pasniedzēju vērtīborientāciju, apelējot pie ētiskiem principiem, taču, apzinoties Latvijas realitāti, tas neizklausās visai daudzsološi. Tādēļ praktiskāk laikam būtu mainīt mācību metodes un atturēties no bezjēdzīgās referātu un kursa darbu tiražēšanas, ieviešot situācijai atbilstošākas individuālā darba metodes, lai studenti būtu ieinteresēti darboties patstāvīgi.
