Jautājums – tosolu vai antifrīzu – vairs nav aktuāls. Tikpat labi varētu vaicāt, kas auto darbina labāk – motors vai dzinējs?
Jautājums – tosolu vai antifrīzu – vairs nav aktuāls. Tikpat labi varētu vaicāt, kas auto darbina labāk – motors vai dzinējs?
Lai arī tosols nav nekas cits kā padomju iekārtas laikā radies impērijā ražotā antifrīza apzīmējums «oriģinālvalodā», šie jēdzieni joprojām bieži tiek uzskatīti par dažādu produktu nosaukumiem. Lai arī ziema jau tā kā pagriezusies uz pavasara pusi, noskaidrot, kas ir kas, nekad nebūs par vēlu.
Vislabākais – ūdens
Vairums autospeciālistu uzskata, ka labāku dzesēšanas šķidrumu par ūdeni šajā pasaulē neatrast, ja vien nebūtu vispārzināmo tā «netikumu» – sasalšana zemā temperatūrā un kaļķakmens veidošanās. Vasarā vēl varētu izlīdzēties ar destilētu ūdeni, bet, tiklīdz gaisa temperatūra sāk «grozīties» ap nulli, gribot negribot jādodas zilganās krāsas dzesēšanas šķidruma meklējumos.
Uz ceļiem ļoti reti vairs sastopami braucamrīki, kam dzinējs tiek dzesēts ar gaisu (piemēram, ZAZ), līdz ar to loģiski, ka motora dzesēšanas un attiecīgās sistēmas kārtībā uzturēšanas funkcijas tiek uzticētas ūdenim vai antifrīzam. Visu antifrīzu sastāvā ir speciālas ķīmiskas antikorozijas vielas, kas nodrošina, ka dzesēšanas sistēmā neradīsies rūsa, ja tā, lietojot ūdeni, jau nav izveidojusies. Arī skeptiķiem, kas rūc, ka «tas antifrīzs visas gumijas caurulītes sagrauzis», neatliks nekas cits kā vainu meklēt dzesēšanas šķidruma kvalitātē, jo kvalitatīva antifrīza ķīmiskie piejaukumi pret šo materiālu ir «inerti».
Ja veikalā pārdevējs piedāvā izvēlēties tosolu vai antifrīzu, tad ar pēdējo visbiežāk saprot dzesēšanas šķidruma koncentrātu, kas tiek fasēts litra vai cita tilpuma pudelēs un pirms lietošanas noteiktās proporcijās jāatšķaida ar ūdeni. Dažkārt izplatīts, taču neieteicams pasākums ir antifrīza koncentrāta jaukšana ar lietošanai sagatavotu dzesēšanas šķidrumu, jo tad ķīmisku reakciju rezultātā rodas papildu spiediens, kas var būt «nāvējošs» atsevišķām dzesēšanas sistēmas detaļām, piemēram, kādai «vārīgākai» caurulei vai savu laiku jau gandrīz nokalpojušam, mazliet ieplaisājušam radiatoram.
Motors kā kafijas automāts
Bieži, pārdodot savu automašīnu, tā saimnieks līdzās visām citām slavas dziesmām sev par nevainojamu autiņa kopšanu (regulāra eļļas maiņa ik pēc septiņu astoņu tūkstošu kilometru nobraukuma) dievojas, ka dzesēšanas sistēmā izmantojis «tikai un vienīgi tosolu, ūdeņi nekādi tur nav lieti». Kad zem dzesēšanas šķidruma trauka vāciņa tiek atklāts gana spēcīgs pretarguments – rūsa –, sākas bērnišķīga taisnošanās un «nedarbu» norakstīšana uz iepriekšējo, nevīžīgo saimnieku, kas, nejēga tāds, radiatorā ūdeni sagāzis. Lai kāda arī būtu priekšvēsture, fakts, ka dzesēšanas sistēmā bijis ūdens, vairs nav apstrīdams. Arī aizdomas par tur esošiem kaļķa un katlakmens nosēdumiem, kas ar laiku var netieši izraisīt ūdens vārīšanos, nebūs nepamatotas, un labāk negaidīt brīdi, kad šī sistēma tiks sabendēta, un gādāt par atkaļķošanu. Šī primitīvā procedūra atgādina kafijas automātu atkaļķošanu, taču līdzekļi, kas tiek izmantoti, gan nedaudz atšķiras. Arī, atkaļķojot motoru dzesēšanas sistēmas, var izmantot speciāli šim nolūkam domātu līdzekli, bet var izlīdzēties arī ar etiķskābi vai gumijas izstrādājumiem ne īpaši draudzīgo etiķi (ieteicams ne koncentrētāku par 3%). Pēc tam, kad sistēma «iztīrīta» ar etiķi, to nepieciešams vismaz divas reizes skalot ar sodas šķīdumu un beigās vēl ar karstu ūdeni.
Naidīgie gaisa burbuļi
Mainot dzesēšanas šķidrumu, jāievēro, ka tā tomēr ir mazliet «sarežģītāka» procedūra par degvielas uzpildi. Kad šķidruma līmenis sasniedz maksimālo atzīmi, iespēju robežās nepieciešams vairākkārt saspiest un atlaist iepildes trauciņu un auto radiatoru savienojošo cauruli, lai izspiestu ārā dzesēšanas sistēmā esošos gaisa burbuļus, kas liedz termostatam savlaicīgi «reaģēt» uz ūdens temperatūras izmaiņām un var neatgriezeniski sabojāt motora «galvu». Lai veicinātu gaisa izdzīšanu no sistēmas, ieteicams auto kādu brīdi padarbināt. Tikai, kad dzesēšanas šķidruma līmenis stabili turas pie attiecīgās atzīmes, var uzskrūvēt iepildes trauka vāciņu.
Galvenais tomēr – kvalitāte
Ieteicams izvairīties no antifrīza iegādes apšaubāmās kaktu tirgotavās, kur tas grūti nosakāmās proporcijās tiek jaukts un izlejamā veidā turpat pārdots. Šādas bodītes turētājs diezin vai būs pārlieku norūpējies par «kokteiļa» kvalitāti, un tas jau ir pietiekami nopietns iemesls, lai antifrīzu pameklētu kaut kur citur.
Dzesēšanas šķidrumam ir virkne kvalitātes rādītāju (blīvums, vārīšanās un sasalšanas temperatūra, pH līmenis u.c.), kas bieži izrādās neapmierinoši, it īpaši Krievijā ražotajiem produktiem. Piemēram, nesen Krievijā veiktajā pētījumā, pārbaudot septiņpadsmit vietējā ražojuma antifrīzus, atklājās, ka trīspadsmit (!!!) bija nekvalitatīvi. Uzmanība jāpievērš arī pH līmenim (to var noteikt ar autoveikalos nopērkama testera palīdzību) – ja vien tas «grozās» ap 7,8, kas ir ideāls, var uzskatīt, ka līmenis ir normāls. Ja pH līmenis ir pārāk augsts, skābums dzesēšanas sistēmu no iekšpuses padara melnu.
Vēl jāievēro antifrīza maiņas periodiskums. Lielākoties pie mums nopērkamie maināmi ik pēc trīs gadiem vai pēc 60 tūkstošu kilometru nobraukuma. Izņēmums ir pirms pāris gadiem tirgū ienākušais firmas «Texaco» izstrādājums, kuram atšķiras ne tikai paredzētais lietošanas laiks – seši gadi –, bet arī krāsa, kas ir nevis zila, bet sarkana.
