Kā jau mūsu laikraksts ziņoja, gleznotājam Gunāram Ezerniekam 2. novembrī būs liela dzīves jubileja, kad droši vien gaidāma tikpat liela izstāde.
Kā jau mūsu laikraksts ziņoja, gleznotājam Gunāram Ezerniekam 2. novembrī būs liela dzīves jubileja, kad droši vien gaidāma tikpat liela izstāde. Jāteic, tā nav vienīgā mākslinieka jubileja – šogad aprit 40 gadu, kopš viņš beidzis Mākslas akadēmiju, un 30 – kopš bijušais rīdzinieks pametis galvaspilsētu un dzīvo Jelgavā. Varbūt tādēļ viņa darbi patlaban apskatāmi Mākslas skolas izstāžu zālē? Tas, protams, ir joks, tomēr ikvienam mākslas mīļotājam iesaku iegriezties skolā un lieku reizi paskatīties uz Gunāra Ezernieka gleznām: katrā vietā un katrā jaunā salikumā var atklāties kas jauns un negaidīts. Jāpiemetina arī tas, ka Mākslas skolā ir vislabākais apgaismojums Jelgavā, kur pat ziemas tumšajā laikā ir iespējams veldzēties krāsu burvībā.
Gatavojot izstādi, G.Ezernieks ņēmis vērā to, ka ik dienas viņa darbus vēros bērni, kam jāredz pats labākais, lai viņi iemācītos saskatīt pasaules skaistumu, un tādēļ izvēlējies parādīt pēc iespējas visus žanrus, kuros pats strādā, un, jāpiemetina, labākos paraugus – ainavas, portretus, kluso darbu.
Mākslinieka gleznas piesaista ar nesamākslotību un vienkāršību, ar mīlestību pret dzīvi un dabu, kas šodien ir visai reta parādība. Viņš mīl gleznot dabā un atklāt visnepretenciozāko vietu neatkārtojamo savdabību un iekšējo skaistumu – vītoliem apaugušu ceļu uz lauku sētu («Novakare», 1984), ceļu pāri bijušajām dzirnavu slūžām («Straupes dzirnavas», 1990), senatnīgu dievnamu vecu koku ielokā («Laucienas baznīca», 1987), arī puķu galdiņu verandā («Veranda», 1982). Droši vien viņu šīs vietas piesaistījušas ar savu atmosfēru, ar krāsu bagātību. Toņu smalkais salikums laikam gan G.Ezerniekam ir pats svarīgākais – mākslinieks gleznojot formas būvē ar krāsām, zaļajiem, zilajiem, brūnajiem toņiem un to niansēm, kas rada svaiguma, dzīvesprieka, optimisma un garīgas vitalitātes iespaidu. Viņa darbi dod skatītājam garīgu līdzsvaru un prieku dvēselē.
G.Ezernieks mīl gleznot portretus. Skolā izstādīts viņa klasiskais «Pašportrets», kas gleznots pirms 15 gadiem. Tas vēl ir patumšs, fonā spēcīgi sazaroti koki kā apliecinājums gleznotāja mīlestībai gleznot plenērā. Brīva poza, vienkāršs, pat askētisks apģērbs, nekā lieka vai samākslota. Vēl askētiskāks portrets ir 1985. gadā gleznotā «Inga» – pat fons ir neitrāls, izceļot jaunavīgo augumu, piemīlīgo seju un krāšņos matu kūļus.
Bez liekvārdības un ārkārtīgi vienkārša ir «Vijole», kurā pretstatā portretiem fons ir satumsināts, tik mūzikas instruments izgaismojas savā vienkāršībā. Skatītāji, īpaši sievietes, iecienījuši ziedu gleznojumus, kas šķiet pati vieglākā tēma. Diemžēl parasti šādas kompozīcijas izceļas ar salkanu skaistumu, bet G.Ezernieka kliņģerītes gleznā «Rudens ziedi» nekādi neizceļas, drīzāk gan tām raksturīga vīrišķīga atturība, kaut kāds neformulējams iekšējs spēks un vienkāršība.
Izstāde nebūs pilnīgi apskatīta, ja nepieminēsim, ka mākslinieks visai bieži glezno arīdzan Jelgavu. Šoreiz sastopamies ar pavasarīgu krāšņumu pils parkā gleznā «Ziedošais kastanis» un ar izstādē pašu jaunāko darbu «Kastaņi Lielupes krastā». Pēdējo gribas izcelt ar to, ka tas gleznots ļoti viegli, cauri plānajam, dzidrajam krāsu slānim var samanīt auduma faktūru.
Atliek tikai novēlēt G.Ezerniekam spēku, gatavojoties lielajai jubilejas skatei pilsētas muzejā. Cerams, ka pilsētas vadība parūpēsies par skaistu katalogu. Viņš to būtu pelnījis.
