«Neesmu no tiem laimes meklētājiem, kas nemitīgi mētājas no vienas vietas uz nākamo. Esmu radis iesākto darīt pēc labākās sirdsapziņas un cīnīties ar visiem šķēršļiem, līdz uzdevums paveikts,» atzīst Felikss Jasens.
«Neesmu no tiem laimes meklētājiem, kas nemitīgi mētājas no vienas vietas uz nākamo. Esmu radis iesākto darīt pēc labākās sirdsapziņas un cīnīties ar visiem šķēršļiem, līdz uzdevums paveikts,» atzīst Jelgavas Municipālās policijas priekšnieks Felikss Jasens.
Felikss Jasens caurcaurēm ir jelgavnieks – šeit viņš dzimis, uzaudzis, pabeidzis skolu un arī darbavieta vienmēr atradās Jelgavā. F.Jasens atzīst, ka ir cīnītājs un mērķa sasniegšanā nebaidās no grūtībām: «Manī ir ieaudzināta vēlme katru darbu izdarīt kārtīgi. No izvirzītajiem mērķiem neatkāpjos, iespējams, tas ir viens no iemesliem tam, ka patlaban Latvijā pēc stāža esmu vecākais Municipālās policijas priekšnieks. Vienlaikus vienmēr esmu centies palīdzēt cilvēkiem. Kāpēc lai es nepalīdzētu, ja varu to izdarīt? Varbūt pēc dienas es būšu viņa vietā. Šķiet, ka tas ir arī moto, pēc kura dzīvoju.»
Liedz kļūt par juristu
Municipālās policijas priekšnieka vecāki ir rīdzinieki, kas pārcēlušies uz Jelgavu un te arī uzaudzinājuši trīs dēlus – Leopoldu, Ildefonu un Feliksu, kas ir jaunākais bērns ģimenē. Pēc toreizējās Jelgavas 1. vidusskolas absolvēšanas Felikss bija nolēmis stāties Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, lai līdzīgi tēvam kļūtu par juristu, tomēr šai iecerei nebija lemts īstenoties: «Tēvs par palīdzību partizāniem – bija izgatavojis viņiem personu apliecinošus dokumentus – tika Lietuvas mežos arestēts. Viņam piesprieda nāvessodu, kas vēlāk tika aizstāts ar 25 gadiem ieslodzījumā. Septiņus no tiem viņš pavadīja Sibīrijā. Šā fakta dēļ mani neuzņēma Juridiskajā fakultātē, tādēļ bija jāizvēlas cits amats. Tūdaļ iesniedzu dokumentus medicīnas skolā.» Pabeidzis to, iestājās darbā Jelgavas ātrajā palīdzībā par feldšeri.
Feldšeris ir vīru amats
«Atzīstu, ka visā Padomju Savienībā veiksmīgi tika radīts stereotips, ka darbs ātrajā palīdzībā vairāk piemērots sievietēm. Tomēr tās ir aplamības, jo tas ir fiziski ļoti smags darbs, kas vairāk pa spēkam vīram. Turklāt esmu pārliecinājies, ka sievietes, ilgstoši strādājot neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kļūst krietni vīrišķīgākas. Tas nav pārmetums, vienkārši fakta konstatācija.» Ar pilnu slodzi ātrajā palīdzībā Felikss nostrādāja astoņus gadus. «Ātrās palīdzības darbiniekiem algas bija ļoti mazas. Tā kā piedzima pirmā meita, vēlāk arī otrā, man kā ģimenes galvai bija jāgādā par pietiekamiem ienākumiem. Feldšera darbs to nenodrošināja, tādēļ izmācījos par elektromontieri – elektroliftu mehāniķi un iestājos darbā «Latvijas keramikā», bet ātrajā palīdzībā turpināju strādāt tikai uz pusslodzi. Tomēr šie vairāk nekā desmit gadi, ko pavadīju kā feldšeris, ir tiešām neaizmirstami. Šķiet, ka joprojām atceros katru pacientu. Vēl tagad, ieraugot kādu no viņiem uz ielas, es vairs neatceros vārdu, bet varu precīzi pateikt, kādu diagnozi biju noteicis. Un gadījumi, kā jau ātrajā palīdzībā, bija ļoti dažādi. Esmu pieņēmis gan dzemdības kaut kur pusceļā starp sievietes māju un slimnīcu, gan sniedzis palīdzību avārijās un dažādos citos negadījumos cietušajiem.
Vēl tagad atceros pirmo reizi, kad biju spiests konstatēt pacienta nāvi. Tas bija dziļi Jelgavas rajonā, kur pēc ilgstošas slimības bija miris kāds vīrietis krietnos gados. Lai arī biju par nāves iestāšanos pārliecinājies visos veidos, aizbraucot atpakaļ, izjutu ļoti spēcīgu diskomfortu. Visu atlikušo maiņu mani šaustīja domas par to, ka varbūt tomēr esmu kļūdījies un sirmais vīrs vēl ir dzīvs. Tās bija ļoti nepatīkamas izjūtas. Tomēr vēlāk, kad pacientus un viņu kaites vairs neuztvēru tik ļoti cilvēciski un neļāvu pacientu slimībām iekļūt savā sirdī un prātā, pieradu arī pie nāves. Citādi ātrās palīdzības mediķa darbā nemaz nedrīkst būt,» atzīst tagadējais policijas priekšnieks.
Felikss Jasens atceras, ka visnepatīkamākie gadījumi viņam vienmēr bijuši saistīti ar dažādām avārijām, kurās cietuši cilvēki: «Tieši satiksmes negadījumos vislabāk esmu varējis pārliecināties, ka cilvēkus nez kādēļ ļoti interesē, pat rada viņiem tādu kā prieku (!) viss sliktais, kas otram gadījies. Vienmēr ap avārijām sapulcējas cilvēku pūlis, kas uzmanīgi seko katrai mediķa rīcībai. Tad arī iznāk dzirdēt tādus komentārus kā «kāpēc mēri asinsspiedienu, ja viņam vajadzīgi pretsāpju līdzekļi» vai «kāpēc tu sāc saitēt roku, ka asinis tek no kājas» u.tml. Šie cilvēki jūtas kā izcilākie ārsti un padomdevēji, bet, tiklīdz mediķi palūdz viņiem palīdzību, lai cietušo novietotu uz nestuvēm un ienestu mašīnā, visi šausmās atkāpjas un neviena palīga nav.» F.Jasens piebilst, ka kopš ātrās palīdzības laikiem vienīgais, ko viņš joprojām nav spējis saprast, ir sieviešu un bērnu sišana: «Es tiešām nesaprotu tos vīriešus, kas atļaujas sist sievietes un bērnus. Šādu izdarību nevienam nevaru piedot. Tāpat neizprotu sievietes, kuras vīriešu vardarbības dēļ nepieciešams vest gandrīz vai uz reanimāciju, bet pēc pāris dienām viņa atkal kopā ar to pašu varmāku iet pa ielu kā tādi divi balodīši. Nesaprotu, kā cilvēki var tik ļoti necienīt otru un paši sevi.»
Ar pārliecību kārtības sargos
Astoņdesmito gadu beigās F.Jasens, vispārējās tautā valdošās atmosfēras un paša pārliecības vadīts, iesaistījās kārtības sargu Jelgavas vienībā. Tā bija īpašo sargu štāba apakšstruktūra un piedalījās tādu ēku, kā Ministru Padome apsargāšanā. Jelgavas vienība bija arī iesaistīta sadursmē ar Berezovas Kara skolas (padomju armijas jauno virsnieku skolas) audzēkņiem, kad armija bija nolēmusi ieņemt Augstāko Padomi. Kārtības sargi piedalījās arī janvāra barikādēs un aizstāvēja valsti augusta pučā. Reizēs, kad ārkārtējās situācijas dēļ gandrīz visa policija bija nosūtīta uz Rīgu, vienība nodrošināja kārtību pilsētā: «Faktiski šī vienība bija Municipālās policijas izveides sākums. Es biju Jelgavas Kārtības sargu vienības štāba priekšnieka vietnieks. 1991. gadā toreizējais priekšnieks pārgāja uz jaundibināto zemessardzi un es paliku viņa vietā. Drīz vienība tika reorganizēta un kļuva par Jelgavas Municipālo policiju.
Izvēlētā taktika ir pareiza
«Tā kā katru sākto darbu vienmēr cenšos izdarīt kārtīgi un no izvirzītajiem mērķiem neatkāpjos, joprojām esmu pašvaldības policijas priekšnieks. Nodibinoties Municipālajai policijai, es ar Valsts policijas priekšnieku pārrunāju, kā abām kārtībsargājošām iestādēm darboties, lai to funkcijas nedublētos un policijas viena otras darbu papildinātu un atvieglotu, – tas arī ir izdevies. Uzskatu, ka šajos gados Municipālā policija ir pierādījusi savu nepieciešamību. Statistikas dati liecina, ka, lai arī lēnām, tomēr ar katru gadu Jelgavā aizvien samazinās ģimeņu un kaimiņu skandāli. Turpretim izsaukumu skaitam ir tendence ar katru gadu palielināties, kas nozīmē, ka iedzīvotājiem arī esam vajadzīgi. Tādēļ uzskatu, ka sāktais darbs ir pareizs. To atzīst arī Valsts policijas vadība, kas mums ir pateicīga par to, ka var strādāt ar krimināli sodāmiem noziegumiem, bet ar administratīvajiem tiekam galā mēs. Protams, vairāk nekā desmit gadu pastāvēšanas laikā pašvaldības policijas pienākumi ir mainījušies – vairāki uzdevumi ir atkrituši, bet citi nākuši klāt. Piemēram, salīdzinoši jauna darbības nozare ir nepilngadīgo jauniešu kontrole, brīžiem pat audzināšana. Taču kopumā savu vietu esam izcīnījuši.»
