Pagājušo sestdien Jelgavas 5. vidusskola skaisti atzīmēja 30 gadu jubileju. Bija jautri un bezbēdīgi. Taču, nopietni domājot par to, kā ir mainījusies izglītība mūsu skolā, prāts ir nemierīgs.
Pagājušo sestdien Jelgavas 5. vidusskola skaisti atzīmēja 30 gadu jubileju. Bija jautri un bezbēdīgi. Taču, nopietni domājot par to, kā ir mainījusies izglītība mūsu skolā, prāts ir nemierīgs. Mana meita, kurai tagad ir sešpadsmit, mācās 1. ģimnāzijas 9. klasē. Kad salīdzinu viņu ar sevi šajā laikā, tad tolaik es jau gatavojos iestājeksāmeniem augstskolā. 17 gadu vecumā sākām studēt, būtībā kļuvām patstāvīgi cilvēki. Es aizbraucu uz Maskavas Universitāti, un galvenais, kas man bija prātā, bija mācības. Kad 22 gados ieguvu matemātiķes diplomu, varēju mierīgi sākt strādāt, veidot ģimeni, bija iegūts patstāvības pamats.
Manai meitai vidusskolā jāpavada vēl trīs gadi. Vai 19 gadu vecumā augstskolā ir vieglāk sākt mācīties? Domāju, ka ne. Tad jau ir aktualizējušās citas intereses. Faktiski tad meitenes ir pieaugušas sievietes. Turklāt, ja 17, 18, 19 gadu vecam jaunietim parasti blakus ir kāds skolotājs, kas pasaka «Dari to, dari šo», mājās par visu atbild vecāki, tad šādos apstākļos personība intelektuāli, garīgi nenobriest.
Mums, piemēram, universitātē bibliotēkā ir ļoti moderna, skaista lasītava. Bet ieejiet tur iekšā! Pat sesijas laikā tā stāv pustukša. Ilgās skolas gaitas nav iemācījušas jauniešus patstāvīgi strādāt. Kad izpētīju, ko meita apgūst četros priekšmetos, kurus uzskatu par galvenajiem (algebrā, ģeometrijā, fizikā, ķīmijā), konstatēju, ka vairāki svarīgi temati ir izņemti ārā. Mēs kādreiz ģeometrijā stāvējām pie tāfeles ar krītu rokās un pierādījām teorēmas, bet tagad bieži vien to vairs neprasa. Pārbaudes skolēni kārto testu veidā, kas, manuprāt, loģisko domāšanu pietiekami neattīsta.
Ja paskaita laiku, kas mūsdienu jaunietim paiet līdz maģistra diplomam (ar bakalaura grādu jau drīz nepietikšot arī vienkāršam skolotājam), tad augstskolu iznāk beigt divdesmit piecos gados. Tātad līdz šim vecumam vecākiem ir bērns jāuztur, jo, manuprāt, kvalitatīvas mācības ar darbu nav īsti apvienojamas. Vai visi, kas gribētu savus bērnus redzēt augsti izglītotus, to spēj?
Protams, piekrītu, ka skolā vajag attīstīt jauno. Taču pirms to ievieš plašumā, tam ir jābūt pārdomāti aprobētam. Tikai tad var atmest veco, kas kalpojis labi.
