Šis gads, kuram, tāpat kā visiem pārējiem, bija jābūt no abiem galiem baltam, vismaz no sākuma nav balts ne tikai sniega trūkuma dēļ.
Šis gads, kuram, tāpat kā visiem pārējiem, bija jābūt no abiem galiem baltam, vismaz no sākuma nav balts ne tikai sniega trūkuma dēļ. Jau trīs pēdējo nedēļu laikā notikušās uzņēmēju slepkavības to ir paguvušas pamatīgi iekrāsot asinssarkanā krāsā. Drūmākais šajā situācijā ir tas, ka neatklāto pasūtījuma slepkavību skaits aug tikai bezcerību iedvesošā ātrumā, un sabiedrībai neatliek nekas cits kā konstatēt, ka profesionāli «killeri» un slepkavību pasūtītāji var pilnīgi netraucēti pastaigāties brīvībā un nejusties traucēti, savukārt uz sadarbību ar ēnu ekonomikas darboņiem neorientēti cilvēki viens pēc otra noasiņo ielu renstelēs.
Var jau, no vienas puses, vainot bezdarbībā policiju, taču, vai valsts, piemēram, var garantēt drošību slepkavības izmeklējošiem tiesībsargiem, ja no slepkavu lodēm ir krituši gan Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs, gan tiesnesis Jānis Laukroze. Viņu drošību valsts garantēt nespēja. Jautājums, vai šīs skaļās slepkavības izmeklējošie Iekšlietu ministrijas darbinieki tīko būt nākamie šajā bēdīgajā sarakstā, paliek atklāts. Un skaidrs, ka šāda situācija kaut vai tīri psiholoģiski neveicina šo noziegumu atklāšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības.
Savukārt, ja slepkavību izmeklētāji jūtas neapdraudēti, jāsāk domāt par to, vai šādu slepkavību neatklāšana ilgā laika posmā neliecina par augstāko varas aprindu saistību vismaz ar tiem, kuriem šāds lietu iznākums ir izdevīgs. Šajā gadījumā tiesībsargājošo iestāžu vidējā un zemākā līmeņa amatpersonas, protams, ir bezspēcīgas, jo arī iekšlietu struktūrās pavēles vai «norādījumi no augšas» netiek apspriesti.
Taču nu ir pienācis brīdis, kad padomāt vajadzētu gan valstij, gan tās pilsoņiem. Latvija pašlaik ļoti strauji ir pietuvojusies robežai, kuru šķērsojot, tā var kļūt par caur un caur korumpētu un organizētās noziedzības kontrolētu banānu republiku. Izeja no šīs situācijas ir tikai viena – nekavējoties sākt cīņu ar vērienīgo ēnu ekonomikas impēriju, kas savas darbības rezultātā valstij ik gadus nozog apmēram 40% tās līdzekļu. Un par naudu, kā zināms, var daudz ko. Arī algot profesionālus slepkavas. Par lielu naudu – arī tādus, pēc kuru «padarītā» ij gailis pakaļ nedziedās.
Jautājums tādā gadījumā ir viens – vai par šādu valsti cīnījās un pat atdeva savas dzīvības atmodas laika aktīvisti. Valsti, kuras nozagšana vairākos līmeņos tiek realizēta sabiedrības acu priekšā. Ja uzņēmēju vai ēnu ekonomikas apkarotāju slaktēšana turpināsies ar intensitāti, kādu diemžēl var vērot šāgada sākumā, tad neko gaišu par Latvijas nākotni teikt nevar. Un no tā neglābs Latviju ne Eiropas Savienība, ne NATO. Mūsu lielākie ienaidnieki – ēnu ekonomika, korupcija un valsts nozagšana – pastāv tepat Latvijas ģeogrāfiskajās robežās. Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši desmit gadi, un dīvainā kārtā par valsts neatkarību ir jācīnās atkal. Par neatkarību no šā iekšējā ienaidnieka, pret kuru Latvijas valsts līdz šim ir zaudējusi ar lielu pārsvaru. Līdzsvaram ir jābūt, un cīņā ar ēnu ekonomikas izplatību jāpanāk kaut vai neizšķirts, lai vismaz otrs gals šim gadam būtu balts, kā pieklājas.
