Šodien, kad pasaules sporta, kā arī politiskās un kultūras sabiedrības acis pievērstas gada sporta pasākumam – ziemas olimpiskajām spēlēm –, varam pagriezt laika ratu vairākus gadu desmitus atpakaļ, lai ieskatītos Latvijas pirmajos olimpiskajos soļos.
Šodien, kad pasaules sporta, kā arī politiskās un kultūras sabiedrības acis pievērstas gada sporta galvenajam pasākumam – ziemas olimpiskajām spēlēm –, varam pagriezt laika ratu vairākus gadu desmitus atpakaļ, lai ieskatītos Latvijas valsts pirmajos olimpiskajos soļos.
Zemgalieši var lepoties, ka pirmais neatkarīgās Latvijas olimpietis ir bijis mūsu novadnieks. Šogad ir viņa 110. dzimšanas gadskārta, 40 gadi kopš aiziešanas citā pasaulē, un olimpiskās dienas ir vispiemērotākais brīdis, lai ieskatītos šā cilvēka dzīves ceļā, atverot vienu otru līdz šim nezināmu lappusi.
Alberts Rumba nāca pasaulē 1892. gada 15. oktobrī toreizējā Lielvircavas pagasta Skursteņmuižas pārvaldnieka Krišjāņa un viņa dzīvesbiedres Lizetes ģimenē.
Pirmie sportiskie soļi sperti ar Ziemassvētkos gādātām muižas kalēja meistarotām slidām uz vietējā pīļu dīķa ledus. Tad – skolas gaitu sākums tuvākajā pagasta skolā un reālskolnieka dienas Jelgavā. Šeit arī 1909. gada februārī uz Lielupes ledus notika Baltijas skolēnu apritē līdz šim neredzēts pasākums – pilsētas skolu meistarsacīkstes. Piedalījās ģimnāzijas, reālskolas un Aleksandra skolas audzēkņi, un 250 m garajā aplī, skrienot ar parastajām slidām, visās distancēs uzvarēja reālskolnieks A.Rumba. Divus gadus vēlāk jau ar norvēģu ātrslidām kājās tika izcīnīta trešā vieta, 50 apļos sacenšoties ar Rīgas vīriem.
Tad nāca studiju gadi Pēterburgā – A.Rumba Politehniskajā institūtā apguva ķīmijas zinības. Taču vienlaikus pamanījās kļūt arī par pilsētas augstskolu čempionu 500 un 5000 metru distancē, bet pilsētas meistarsacīkstēs sasniegt otro rezultātu tūlīt aiz toreizējā Krievijas čempiona.
1914. gada nogalē sportiskais students iestājās Petrogradas Konstantīna artilērijas skolā. To beidzot, – dienests artilērijas divizionā. Sākoties revolūcijas viļņiem, 1917. gada nogalē zemgalietis bija cariskās armijas podporučiks – baterijas komandieris. 1918. gada vasarā Krievijas vidienē Voļskā iestājies Satversmes sapulces komitejas locekļu Tautas armijā, pēc tam – Sibīrijas (tas ir, Kolčaka baltās armijas) artilērijas virsnieks – baterijas komandieris. 1920. gada februārī viņš kā virsleitnants iestājās Sibīrijas latviešu I Latvijas (Troickas) bataljonā, bet vasarā – Imantas pulkā, ar kuru tā paša gada oktobrī atgriezās Latvijā. Jāpiebilst, ka mūsu novadnieka virsnieka gaitas balto armijā nekur nav atzīmētas viņa pirmskara biogrāfiskajos datos.
Dienestu Latvijas valsts armijā A.Rumba sāka kā virsnieks Kara skolas artilērijas nodaļā, pēc virsnieku kursiem 1923. gadā saņēma kapteiņa dienesta pakāpi.
Latvijas sporta apritē naskais slidotājs atkal ienāca 1921. gada ziemā, izcīnot četru distanču kopsummā otro vietu aiz Aleksandra Eberleina (ceturtais bija jelgavnieks Raģis), bet valsts čempiona nosaukumu pirmoreiz izcīnīja 1924. gada janvārī līdzvērtīgā cīņā ar Kārli Ībenu.
Tā paša gada februārī Latvijas Olimpiskā komiteja viņam kopā ar slēpotāju Robertu Plūmi uzticēja aizstāvēt mūsu valsts sporta godu pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Francijas Alpu pilsētā Šamonī. Uz starta vietu mūsu novadnieks vienatnē devās ar vilcienu caur Lietuvu, Poliju un Vāciju, bet atklāšanas parādē, skanot saucieniem «Viva la Lettonie», soļoja aiz valsts plakāta, kuru nesa kāds lietuviešu žurnālists, un Roberta Plūmes turētā valsts karoga.
Olimpiskajā slidotavā četru distanču (500, 1500, 5000, 10000 m) kopsummā tika izcīnīta godpilnā septītā vieta. Par Latvijas armijas virsnieku distances ātrāk veica Somijas, Norvēģijas un Francijas slidskrējēji. Tādējādi mūsu novadnieks ir pirmais neatkarīgās Latvijas sportists, kura rezultāti ierakstīti olimpisko spēļu vēsturē (slēpotājs R.Plūme izstājās).
Kā Latvijas sporta vadībai un preses izdevumiem vēstīja toreizējais Latvijas sūtnis Francijā, Beļģijā un Holandē Oļģerts Grosvalds: «Kapitana Rumbas vārds bija minēts visās avīzēs (..) tas ir ievērojams panākums, kas mūsu valsts prestižam nāk par labu, jo uz olimpiādi vērstas visas publikas acis. Tādā lielā starptautiskā sacīkstē, kurā piedalāmies pirmo reizi, Latvija ieguvusi goda vietu, ar kuru mēs varam būt apmierināti. Tādējādi arī vasaras sacīkstēs mums vajadzētu darīt visu, ko spējam, lai darītu pazīstamu Latviju un viņas fiziskās audzināšanas panākumus.»
Divus gadus vēlāk A.Rumba turpat Šamonī, kaut gan 500 metru distancē krita, izcīnīja piekto vietu Eiropas meistarsacīkstēs. Tad iegūta otrā vieta turnīrā Davosā Šveicē, kur 1000 m viņš veica tikai 1,6 sekundes lēnāk, nekā bija toreizējais pasaules rekords (1.31,8 min.).
Pēc pasākuma Šveicē, par kuru varēja lasīt arī lielākajos Eiropas laikrakstos, Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Jānis Dikmanis (tobrīd Starptautiskās olimpiskās komitejas pilntiesīgs loceklis, starp citu, pirmais un vienīgais Latvijas sporta vēsturē) pašmāju presē atzīmējis: «Mūsu sportistu sekmes starptautiskās sacensībās, viņu stāja un nacionālā apziņa padarīja mazo Latviju par līdzvērtīgu un pilntiesīgu locekli lielajā pasaules sporta saimē.»
Turpinot starptautiskos panākumus, A.Rumba 1927. gadā izcīnīja septīto vietu pasaules meistarsacīkstēs Somijā, sekmīgi sāka startēt arī II ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā, taču sacensības pēc trīs veiktajām distancēm tika pārtrauktas atkušņa dēļ.
Līdz 1932. gadam Latvijas valsts meistarsacīkstēs A.Rumba uzvarēja ik gadu. Līdz 1935. gadam piedalījās starptautiskās sacensībās, pēc tam bija Latvijas izlases ātrslidotāju pārstāvis IV ziemas olimpiādē Garmišā – Partenkirhenē Vācijā, arī pasaules un Eiropas čempionātos. Vienlaikus šajos pasākumos darbojies arī kā tiesnesis – A.Rumba bija pirmais starptautiskais ātrslidošanas tiesnesis Latvijā.
Visus šos gadus viņš sevi parādīja kā vispusīgs sportists – spēlēja futbolu ASK vienībā, arī hokeju ar bumbiņu, piedalījās slēpošanas un šaušanas sacensībās (1914. gadā Krievijas olimpiādē Rīgā pārstāvēja Jelgavu 800 m skrējienā), bet 1931. gadā šaušanā ar automātisko pistoli bija valsts rekorda līdzautors.
Turklāt zemgalietis ne tikai sportoja pats, bet arī veicināja dažādu sporta pasākumu un jaunu sporta veidu ienākšanu Latvijā. Pēc 1924. gadā Šamonī vērotajām paraugsacensībām – armijas patruļslēpojuma ar šaušanu – viņš trīsdesmitajos gados ierosināja sarīkot līdzīgu pasākumu, tas ir, mūsdienu biatlona pirmsoļus Latvijā. 1932. gada februārī A.Rumba sarīkoja pirmās ātrslidošanas sacensības jaunkundzēm (līdz tam meitenes slidinājās arī Jelgavā, tikai masu slidotavās), kas bija kā ievirze ātrslidošanas treniņiem jaunietēm, sākums tam, lai pēc gadiem no latviešu sportistēm izaugtu pasaules čempiones zem PSRS (Lāsma Kauniste) un Kanādas (Silvija Burka) karogiem.
Pēc A.Rumbas un armijas sporta aktīvista Alfrēda Lukstiņa iniciatīvas tika izveidots ASK stadions. Jāpiebilst, ka šī sporta bāze darbojas joprojām – kā Latvijas Universitātes stadions. Viņi bija «pirmie, kas lika pamatus mūsu lielajam ASK sporta laukumam un ar savu neatlaidību un nenogurstošo darba prieku pārvērta smilšu kāpu un gruvešu postažas vietu par priekšzīmīgu sporta laukumu,» 1934. gadā rakstīja žurnāls «Kadets».
1938. gadā, atzīmējot sportista 30 gadus ātrslidošanā, žurnāls «Fiziskā kultūra un sports» rakstīja: «Alberts Rumba gan kā lietpratīgs padomdevējs sporta un fiziskās audzināšanas jautājumos, lielu sporta sarīkojumu organizators, gan arī kā izcils sportists (..) ir viscēlākā priekšzīme patriotiskai un možajai latviešu jaunatnei.»
Līdztekus ātrslidotāja gaitām turpinājās arī dienests Latvijas armijā – Bruņoto vilcienu pulkā, tad Zemgales artilērijas pulkā, saņemot pulkvežleitnanta pakāpi 1934. gadā. Mainoties valsts statusam, viņš 1940. gada oktobrī atvaļināts.
A.Rumba darbojies Latvijas Ziemas sporta savienības priekšsēdētāja, ASK valdes locekļa amatos. No 1936. gada bijis Latvijas valsts Fiziskās kultūras un sporta komitejas ģenerālsekretārs. Par ieguldīto darbu valsts sporta attīstībā apbalvots ar IV un V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķiras Viestura ordeni.
Vācu okupācijas gados kādu laiku ieņēmis Fiziskās kultūras un sporta komitejas vadītāja vietas izpildītāja amatu, bijis arī ugunsdzēsēju nodaļas priekšnieks. Pēc Otrā pasaules kara – Latvijas PSR (1946 – 1949) treneris sporta biedrībā «Darba rezerves». Deportēts 1949. gada martā.
Jāpiebilst, ka gan dienests balto armijā, gan ieņemamie amati brīvvalsts un vācu okupācijas gados bija pietiekams iemesls, lai pulkvežleitnantu A.Rumbu aizsūtītu uz Sibīrijas sniegājiem 1941. vai 1945. gadā. Taču todienu ātrslidotāju saimē bija personas, kas sadarbojās ar padomju iekārtu, iespējams, arī ar «čeku», un acīmredzot, ņemot vērā Rumbas cilvēciskās īpašības, prata pasargāt viņu no iespējamām represijām. Pēc kāda tā laika sportista (arī deportētā) atmiņām – 1949. gadā notikusi kadru pārbaude sporta biedrībās, kur meklējušie atklāja, ka treneris A.Rumba savulaik apbalvots ar Hitlera Vācijas ordeni (1936. gadā ar Vācijas Olimpiskā ordeņa I šķiru). Ar to pietika. Kur tobrīd bija labvēļi – vai viņiem pietrūka varas vai savlaicīgas informācijas –, mēs laikam neuzzināsim nekad…
Kā daudzu toreiz deportēto, A.Rumbas ceļš veda tālu Krievzemē uz Tālajiem Austrumiem – Blagoveščensku. Strādāt vajadzēja kādā artelī, kur sports bija cieņā un iespēja brīvajā laikā slidot, cik patīk. Sporta biedrības «Spartaks» fizkolektīva vadība pat slidas nopirkusi: un tur mūsu novadnieks izspēlēja savu pēdējo varoņdarbu – sešdesmitgadīgais deportētais latviešu virsnieks uzvarēja pilsētas meistarsacīkstēs ātrslidošanā, pārspējot vietējo čempionu, kas bija 30 gadu jaunāks.
Taču uzvaras prieks bija īss, drīz visus latviešu darba spējīgos vīriešus pārsūtīja uz raktuvēm Kazahijā, kur A.Rumba guva smagu darba traumu, kas saīsināja viņa dzīves ceļu. Dzimtenē Latvijas valsts pirmais olimpietis atgriezās 1955. gada nogalē. Dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgas pilsētas 1. sociālās nodrošināšanas pansionātā, kur mira 1962. gada 10. jūlijā. Apglabāts Ziepniekkalna kapos, nelielu sporta cienītāju pulciņa pavadīts.
Itin mūsdienīgi pēc gadu desmitiem skan viņa 1938. gadā rakstītais: «Sporta sacensības tikai tad gūst savu īsto attaisnojumu, ja tās mūs padara veselīgākus, stiprākus, dzīves prieka pilnus un mūsu ikdienas darbam derīgus un spējīgākus, tādējādi piešķirot mūsu sasniegumiem īstenu vērtību un paliekamus panākumus. Kas pārspēj citus, ir stiprs, bet, kas uzvar sevi, ir varonis.»
Šķiet, olimpiskajā gadā Jelgavas pilsētas un rajona kā administratīvajai, tā politiskajai un sporta vadībai būtu jāatrod iespēja, godinot Latvijas valsts pirmā olimpieša piemiņu, popularizēt viņa sasniegumus šodienas un turpmākajām paaudzēm.
