Līdz oktobra sākumā paredzētajām Saeimas vēlēšanām atlikušais laiks draud kļūt par politiskās bezatbildības pusgadu, par kuru Latvijas sabiedrībai vēlāk var iznākt dārgi samaksāt.
Līdz oktobra sākumā paredzētajām Saeimas vēlēšanām atlikušais laiks draud kļūt par politiskās bezatbildības pusgadu, par kuru Latvijas sabiedrībai vēlāk var iznākt dārgi samaksāt. Proti, vairākas, it īpaši ārpus Saeimas esošas, partijas tā vietā, lai strādātu pie sava politiskā piedāvājuma, izvēlas iet vieglāko ceļu – spēlēt uz eirointegrācijas un NATO skeptiķu jūtām, nepiedāvājot alternatīvu, bet turpinot izplatīt sabiedrībā mītus, kuru piepildīšanās un loģiskais gals var ļoti nopietni traucēt Latvijas attīstībai.
Tā piektdien Jura Žuravļova vadītā sociāldemokrātiskā partija «Jaunais spēks» nāca klajā ar paziņojumu, ka jau no pirmdienas sāks vākt parakstus, lai ierosinātu Saeimā likumprojektu, kas noteiks, ka 5. oktobrī vienlaikus ar 8. Saeimas vēlēšanām tiks rīkots referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Kā argumenti tiek minēti nerēķināšanās ar nodokļu maksātāju viedokli un «politiskais tūrisms» uz Briseli, savukārt par Latvijas ārpolitikas teju vai vienīgo iespēju tiek uzskatīta neitralitāte. Aizsardzībai atvēlētos miljonus, kurus Aizsardzības ministrija nemaz nezinot, kur tērēt, Žuravļovaprāt, vajadzētu novirzīt pensiju palielināšanai. Populisms neatšķaidītā veidā. «Jaunajam spēkam» trūkst ne tikai nopietnas valsts drošības alternatīvas NATO, bet ir acīmredzams, ka krēsls nākamajā Saeimā ir tik dārgs, ka tādēļ veselu pusgadu nu varēs stāstīt pasaciņas par neitralitāti, kurām, atminoties kaut vai 1940. gada notikumus, Latvijas vēlētājiem nevajadzētu ticēt.
Ir beidzot skaidri jāpasaka, ka Latvijas potenciālā dalība NATO ir reāla garantija mūsu valstij izkļūt no Krievijas ietekmes sfēras, kurā tā zināmā mērā atrodas vēl tagad. Turklāt Latvijas iestāšanās Ziemalatlantijas aliansē būtiski paaugstinātu mūsu valsts investīciju vides drošību, kas ļautu multinacionālajām kompānijām mūsu valstī sākt arīdzan vērienīgākus ilgtermiņa biznesa projektus arī rūpniecībā, nevis tikai tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā, kā tas ir bijis līdz šim. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka, valsts varai atrodoties saprātīgās rokās, līdzekļu ieguvums pēc Latvijas pievienošanās NATO var būt nesamērojami lielāks nekā līdzšinējie izdevumi aizsardzībai. Tāpēc jānosaka prioritātes – populistiska, valsts budžeta situācijai neatbilstoša pensiju palielināšana, bet miglā tīta valsts drošība vai arī garantijas valsts drošībai un tautsaimniecības attīstībai. Guntara Krasta valdība šādu soli jau spēra pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un mēs skaidri zinām, kādas sekas bija šim lēmumam – sociālā budžeta deficīts vairāk nekā 100 miljonu latu apmērā.
Starp citu, attiecībā uz eiroskepsi kā metodi iekļūšanai nākamajā Saeimā «Jaunais spēks» nav viens. J.Žuravļova «rūpes» par eirointegrācijas izdevīgumu, kā izskatās, sāk dalīt arī Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība (CPLZS), kas gan vēl sestdien Jelgava notikušajā kongresā viennozīmīgi nenostājās pret Latvijas iestāšanos ES, taču tik ļoti centās izmantot nacionālo interešu aizstāvju izkārtni, ka jāsāk domāt – «zemšaviešiem» nebūs nekas pret eiroskeptiķu balsīm Saeimas vēlēšanās, kuru iznākums ir izšķirošs turpmākai partijas pastāvēšanai.
Tas vieš šaubas arīdzan par CPLZS spēju noturēties pašu nospraustajā centrā, no kura vismaz Rīgas Domē «zemsavieši» ir spēruši lielu soli «pa kreisi», kopā ar «jurkāniešiem» un citām sīkpartijām atbalstot LSDSP pārstāvja Gundara Bojāra vadīto galvaspilsētas Domes pozīciju. Tas, protams, ir pliķis CPLZS centriskumam. Savukārt neslēptās šaubas par Latvijas integrāciju ES skaidri norāda liberālisma trūkumu «zemsaviešu» rindās, galu galā alternatīvu ES tirgum viņi nepiedāvā. Jācer, ka CPLZS nevēlas pārvērst Latviju par vienu lielu, noslēgtu naturālo saimniecību, tāpēc «zemsaviešiem» nekaitētu vairāk padomāt par lauksaimniecības uzņēmumu un saimniecību rentabilitāti, kas, šķiet, pašlaik ir Latvijas lauku problēma nr.1, kas, protams, pastāvēs arī pēc vēlēšanām. Bet – vai šodien politiķi maz domā par to, kas notiks pēc vēlēšanām?
