«Milzīgs plakāts informēja par atlaidēm līdz 50 procentiem. Iegāju veikalā, taču lielāku atlaidi par 15 procentiem nekur nemanīju.
«Milzīgs plakāts informēja par atlaidēm līdz 50 procentiem. Iegāju veikalā, taču lielāku atlaidi par 15 procentiem nekur nemanīju. Pēc tam nožēloju, ka vispār tērēju savu laiku, tur ieejot…» Emociju radīto vārdu virkni šoreiz atstāsim aizkadrā.
Nereti pircējus veikalos tiešām aicina krāšņi plakāti ar solījumiem par grandiozām atlaidēm. Taču diemžēl ļoti bieži potenciālais klients tirdzniecības vietu atstāj ar vilšanās izjūtu, jo plauktos milzīgajā preču piedāvājumā tā arī nav izdevies atrast preci, kas tiešām tiktu pārdota ar izbazūnēto piecdesmit vai septiņdesmit procentu atlaidi, turklāt dažkārt pretēji izziņotajam kādas preču grupas cenai nav «atlaists» ne santīms. Un šādos gadījumos parasti arī pārdevējas tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas – sak, visu nolemj vadība. Pazīstams scenārijs? Diemžēl – jā.
Piemānīja? Pārdzīvosim!
Pieņemot, ka absolūtais vairākums uzņēmēju tomēr pārzina likumus un normatīvos aktus, kas būtu jāievēro, veikalnieku izdarības nereti pelna pamatīgu izbrīnu un diemžēl ne pašā labākajā nozīmē. Ne reizi vien prātā nāk jautājums – kā ar šo vārda tiešā nozīmē mānīšanos cīnīties? Visieteicamākais būtu vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kas nodarbojas ar tiesību aizstāvību saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, kā arī uzrauga sev piekrītošo daļu reklāmu saskaņā ar Reklāmas likumu. Tas savukārt noteic, ka reklāmai (un arī par izpārdošanu vēstošs plakāts ir pieskaitāms šai kategorijai) jābūt patiesai un ka reizēs, kad tiek izteikts speciāls piedāvājums vai pasludināta izpārdošana, reklāmā norādāms gan speciālā piedāvājuma priekšmets, gan tā sākuma un beigu datumi, gan papildu nosacījumi, no kuriem šis piedāvājums ir atkarīgs.
Realitāte, kā zināms, ir cita, un veikalos izsludinātās ievērojamās atlaides nereti pat nesasniedz izreklamēto apmēru, kaut arī pēc likuma vismaz vienai precei būtu jābūt nopērkamai ar norādīto cenas samazinājumu. Uz šāda «blefa» fona tādu formālu sīkumu kā datumu, kas informētu par «akcijas» norises laiku, trūkumu reklāmplakātos varētu arī neievērot.
«Jā, ir daži iesniegumi…»
Protams, likumi paši par sevi neko nemaina, tāpēc eksistē vairākas uzraudzības institūcijas, kas nodrošina to izpildi. Iepriekš minētie pārkāpumi ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetencē, un tas pārbaudi par iespējamiem pārkāpumiem reklāmā ir tiesīgs veikt vai nu uz iesnieguma, vai sūdzības pamata, kā arī pēc savas iniciatīvas.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju informēšanas un reklāmas uzraudzības daļas vadītāja Ināra Kanela atzīst, ka tirgotāju izkontrolēšanai «pēc pašu iniciatīvas» ir pārāk maz resursu, jo ar reklāmas «korektuma» uzraudzību tirdzniecības vietās pašlaik nodarbojas tikai viens cilvēks, un darbalauks, lai visu varētu izkontrolēt, ir pārāk plašs. Taču nevar noliegt, ka patērētāji, kas «uzķērušies» uz maldinošām reklāmām, ir gaužām kūtri savu tiesību aizstāvēšanā un pārbaužu ierosināšanā – pēc Kanelas kundzes sniegtās informācijas, no privātpersonām saņemto iesniegumu skaits esot burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāms, kaut arī tieši iesniegums vai sūdzība būtu garantija pārbaudes veikšanai.
«Par reklāmas noteikumu pārkāpšanu mēs veikalniekiem varam piemērot administratīvo sodu, un juridiskām personām tā apmērs ir līdz piecsimt latiem,» skaidro Kanelas kundze, piebilstot, ka praksē tāds gan vēl ne reizi nav piemērots.
