Zaļenieku pagasta «Mazplepjos» jau ilgus gadus dzīvo Erna un Aleksandrs Baloži.
Zaļenieku pagasta «Mazplepjos» jau ilgus gadus dzīvo Erna un Aleksandrs Baloži. Lai gan liktenim ne reizi vien labpaticies spēlēties ar viņu dzīvi, Baložu pāris vēl joprojām ir kopā un 14. martā svinēs savas kopdzīves 55. gadskārtu.
Aleksandrs un Erna ir pazīstami kopš agras bērnības. Viņu vecāku mājas atradušās kaimiņos, arī skola abiem bijusi viena Apgunstes pamatskola. Viņi kopā spēlējušies, gājuši uz skolu, mācījušies.
Man jau tā Erna patika, atceras Aleksandrs. Lai to kaut kā parādītu, mājupceļā no skolas rāvu viņai no muguras somas siksnu.
Kad abi paaugušies un sākuši iet uz ballēm, abpusējās simpātijas kļuvušas spēcīgākas. Sākusi veidoties nopietna draudzība.
Kad Jelgavā ienākuši kara laiki, abiem draugiem vajadzējis šķirties Aleksandrs aizsaukts uz Krieviju. Erna gaidījusi viņu mājās, un pēc gada Aleksandrs atgriezies.
Laulību ceremonija – pašu mājās
1943. gada 14. martā Erna un Aleksandrs sāka mīt vienu dzīves taku. Laulību ceremonija notika Ernas mājās, kur viņus kopīgā dzīvē ievadīja mācītājs Gustiņš no Zaļeniekiem.
Mācītājs Gustiņš vienu reizi mēnesī noturēja dievkalpojumu Apgunstes skolā. Un mēs izdomājām, kāpēc mums iet uz skolu, pasauksim viņu mājās, stāsta Erna.
Laulību ceremonijā Erna bija sadzirdējusi kādas nedaudz māņticīgas tantes teikto. Tā, stāvot jaunajiem aiz muguras, bailēs, ka laulība varētu kādreiz arī izirt, izdvesusi: «Ka tik viņi nepalaižas vaļā viens no otra!»
Bet kā tad tu nepalaidīsi vaļā, ja pēc ceremonijas jāsaņem apsveikumi! smejas Erna.
Kopā pārdzīvots kara grūtums
Ritot pirmajam kopdzīves gadam, Erna un Aleksandrs atkal izšķirti. Oktobrī jaunais vīrs iesaukts armijā. Mājās viņš atgriezies 1947. gadā, tieši Zvaigznes dienā. Pa visiem šiem prombūtnes gadiem Aleksandrs mājās ieradies tikai vienu reizi. Viņš bijis Zilupē un izlūdzies apciemot savu sievu. Vajadzējis gan sameloties, ka viņam sāp aklā zarna un tā jādodas griezt uz lazareti, kas toreiz atradusies 2. vidusskolā.
Kamēr vīrs bijis karā, Ernai pa māju saimniekot palīdzējuši vecāki un kaimiņi. Kopīgiem spēkiem uzraudzīta saimniecība un uzturēta kārtībā māja.
1949. gadā sākās cilvēku izvešana, pēc tam dibināti kolhozi. Aleksandrs sācis strādāt laukkopības brigādē, bet Erna kopusi zirgus. Pēc tam Aleksandrs pārgājis uz lopkopību kopis teļus, bet Erna slaukusi govis. Lai varētu uzturēt ģimeni, strādājuši arī Apgunstes skolā: Erna mazgājusi telpas, savukārt Aleksandrs rūpējies, lai skolā nekad nebūtu auksts un vienmēr būtu ūdens.
Rūpju bijis daudz, jo līdztekus darbam kolhozā vajadzējis rūpēties arī pašiem par savu saimniecību.
Vaļasprieks taure
Ernai un Aleksandram nav bijuši lieli strīdi. Parasti viens «norūcoties», bet otrs pārāk nereaģējot, neļaujoties izprovocēties. Abi laulātie atzīst, ka tā esot vislabāk.
Erna neesot dusmojusies arī tad, kad vīrs, spēlējot ballēs un kāzās orķestrī tauri, vēlu pārradies mājās. Tajā laikā par viena vakara spēlēšanu maksāti pieci rubļi tā toreiz bija liela nauda.
Aleksandram taures spēlēšana bijusi lielākais vaļasprieks. Kā no 14 gadu vecuma, tā līdz pat 60. Tad gan vajadzējis pārtraukt, jo veselība neesot ļāvusi ar tauri darboties. Mūzikas instruments tagad stāv mājās, tikai neviens to vairs nespēlē. Pats muzikants bilst, ka nodošot to muzejam, jo tā esot 3. Jelgavas kājnieku pulka taure vēsturiska manta ar visām emblēmām.
Kuplais bērnu pulks neļauj justies vientuļiem
Ernas un Aleksandra dzīvē vientulībai un garlaicībai nav vietas, jo viņi var lepoties ar kuplu jo kuplu ģimeni. Viņu gaitas turpina astoņi bērni: Oļģerts, Ināra, Edīte, Āris, Anita, Indulis, Ārija un Maruta.
Ārijai nevarēju vārdu izdomāt. Bērns jau piedzimis, jāved mājās, bet nezinu, kā saukt. Tad man ieteica: ja iepriekšējais ir Indulis, māsai jābūt Ārijai, stāsta Erna.
Baložus priecē arī 17 mazbērnu un četri mazmazbērni. Cienījamais pāris atzīst, ka viņi visi esot jauki un mīļi. Protams, šad tad tiek sastrādātas arī palaidnības, bet bez tām jau bērni nebūtu bērni.
Aleksandrs atceras, kā mazbērni Raivis un Kaspars, saskatījušies filmas par indiāņiem, kāpelējuši pa kokiem un bļāvuši kā visīstākie indiāņi. Vienreiz šie nebēdņi izbradājuši kolhoza labības lauku.
Pietiek ar skatu vien
Visi Ernas un Aleksandra bērni svinējuši kāzas vecāku mājās. Tās bijušas jautras, dažkārt ilgušas pat trīs dienas.
Visa lielā ģimene bija kopā arī vecāku 50. kopdzīves gadadienā. Tās dienas «vaininieki» saka, ka abi kopā esot tik ļoti saraduši, ka nemaz iedomāties nevarot, ko viens bez otra darītu. Brīžiem nevajagot pat vārdu, pietiekot paskatīties vienam uz otru, un viss esot skaidrs.
Ernā man patīk viņas taisnīgums, godīgums un labsirdība, teic Aleksandrs. Viņa nekad nav melojusi tāpat kā viņas tēvs.
Tagad jau esot tā, ka jaunie apprecoties, gadu nodzīvojot un tad šķiroties. Aleksandrs smej, ka to jau vajagot ātrāk pārbaudīt: sadusmot to otru pusi un tad jau redzēšot, kādu seju rādīšot.
