Ziema nav labākais laiks dzīvnieku vērošanai. Daudzu sugu pārstāvji, nolīduši no sala drošākās slēptuvēs, gaida labākus laikus, citi jau bauda siltāku klimatu tālu prom no Latvijas.
Ziema nav labākais laiks dzīvnieku vērošanai. Daudzu sugu pārstāvji, nolīduši no sala drošākās slēptuvēs, gaida labākus laikus, citi jau bauda siltāku klimatu tālu prom no Latvijas. Un tomēr tieši ziema ir laiks, kad vērot sikspārņus ir visvienkāršāk. Tiesa gan, ja zināms, kur un kā tos meklēt. Izlasot šo rakstu, jūs tomēr sapratīsit, ka traucēt šos dzīvniekus ziemojam ir bīstami viņu dzīvībai. Ja atrodat guļošu sikspārni – netraucējiet to!
Starp citu, visas 15 sikspārņu sugas ir Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Visas Eiropā sastopamās sikspārņu sugas ir atradušas savdabīgu risinājumu, kā izdzīvot ilgstoša bada apstākļos. Ziemā, kad to barības objekti kukaiņi apkārt nelidinās, tās sameklē no sala labi pasargātas mītnes un ieslīgst dziļā letarģiskā miegā jeb tā sauktajā ziemas guļā.
Dziļajā miegā vielmaiņa palēninās, ievērojami pazeminās ķermeņa temperatūra. Ziemojošs sikspārnis ir sastindzis un nespēj bēgt, kā to parasti dara pārsteigti un iztraucēti dzīvnieki. Ļoti svarīgs ir temperatūras režīms izvēlētajās ziemas mītnēs. Bīstami, ja tas ir svārstīgs. Apkārtējā temperatūra, kas tuva 00C, ir izdevīga, jo līdz minimumam palēnina vielmaiņu un līdz ar to tauku patēriņu. Tomēr pastāv risks, ka aukstākajās ziemas dienās dzīvnieks var arī nosalt. Siltās mītnēs ir drošāk, bet tauku rezerves dilst ātrāk. Liesākajiem indivīdiem tas ir īpaši bīstami. Savukārt, ja temperatūra ir augstāka par plus 80C, sikspārnis nemaz nevar aizmigt ziemas miegā. Latvijas klimatiskajos apstākļos piemērotu temperatūras režīmu šie dzīvnieki atrod galvenokārt pazemes telpās. Latvijā pārziemo astoņu sugu sikspārņi. Garausainie un ziemeļu sikspārņi ir bieži viesi sakņu pagrabos. Šo un pārējo sugu sikspārņi atrasti, guļam arī alās, cietokšņos, bijušajās raķešu novietnēs, atsevišķos gadījumos zem tuneļveida tiltiem un meliorācijas caurulēs.
Nereti esmu saņēmis ziņas no iedzīvotājiem par ziemā malkas un ķieģeļu grēdās uzietiem sikspārņiem. Šādās vietās pētniekiem tos grūti atrast, taču vismaz dažos gadījumos precīzs konstatēto ziemotāju apraksts vedināja uz aizdomām par ziemeļu sikspārņu guļu šādās no sala mazaizsargātās slēptuvēs. Ziemeļu sikspārņi atbilstoši savam nosaukumam ir īpaši salizturīgi – ne velti šīs sugas pārstāvji ir konstatēti Norvēģijā krietni uz ziemeļiem no polārā loka. Ziemošanas mītnēs dzīvnieki ierodas, sākot ar septembra beigām, tomēr vairums no tiem ziemas guļu sāk tikai novembrī, kad gaisa vidējā temperatūra nokrīt zem 00C.
Pirms tam sikspārņi uzkrāj tauku rezerves. Ziemas miegs nav nepārtraukts, vismaz reizi mēnesī zvēriņi pamostas un izkustas, reizēm pat pārlido uz citu mītni. Visilgāk nepamostoties guļ naktssikspārņi – vidēji mēnesi. Ziemeļu un garausainie sikspārņi ir «kustīgāki». Ja sikspārnis pamostas, tam jāpatērē liels daudzums enerģijas, lai uzsildītu sevi līdz normālai ķermeņa temperatūrai – plus 370C. Nevajadzīga pamodināšana var iztērēt visas uzkrātās tauku rezerves, un dzīvnieks aiziet bojā. Tāpēc ziemojošos sikspārņus apdraud arvien augošais alu tūrisms. Sikspārni var pamodināt ne tikai, paņemot to rokā, bet arī spīdinot tam virsū gaismu vai vienkārši skaļi sarunājoties tā tuvumā. Īpaši bīstama sikspārņiem ir degošu priekšmetu, piemēram, lāpu, svecīšu, cigarešu, ienešana pazemes mītnēs.
Latvijā pavisam mīt 15 sugu sikspārņi. Pamatots ir jautājums, ko tad ziemā dara pārējo septiņu sugu pārstāvji. Puslīdz droši var apgalvot, ka piecu sugu sikspārņi pašlaik guļ dziļā miegā simtiem kilometru tālu no Latvijas – Viduseiropā vai Rietumeiropā. Latvijā ar īpašiem spārna gredzeniem iezīmēti Natūza sikspārņi atrasti Nīderlandē, Francijā, Šveicē, Itālijā un citviet Rietumeiropā 1000 līdz 1900 km no iezīmēšanas vietas. Trīs rūsganie vakarsikspārņi aizceļojuši līdz Čehijai un Slovākijai. Tālceļotāji sikspārņi parasti ziemas guļai izvēlas dažādas virszemes slēptuves – koku dobumus, spraugas ēku sienās, malkas kaudzēs u.tml. Par divu sugu ziemošanas vietām nekas nav zināms.
Arī vietējās ziemotājsugas var rudeņos nolidot desmitus vai pat dažus simtus kilometru, līdz atrod ziemas miegam piemērotu pagrabu vai alu. Domājams, ka Zemgales sikspārņu liela daļa pārceļas uz alām un citām tamlīdzīgām vietām bagātākiem novadiem. Rakstot šo publikāciju, paskatījos datu bāzē, kas mums zināms par sikspārņu ziemošanu Jelgavas rajonā. Atradu pavisam 25 ziemas mītņu adreses, kurās savulaik uzieti ziemojoši sikspārņi. Gandrīz visi tie ir privātmāju pagrabi, kuros ziemojuši un, domājams, vēl joprojām ziemo, garausainie sikspārņi. Parasti viens vai daži eksemplāri. Dažos pagrabos novēroti arī ziemeļu sikspārņi. Kā ievērojamākā mums zināmā ziemošanas vieta rajonā minama Elejas bijusī raķešu bāze, kurā var novērot dažus desmitus garausaino un ziemeļu sikspārņu. Uz kopējā Latvijas fona tā ir samērā trūcīga informācija. Protams, nav lielu cerību atrast Zemgales līdzenumos šiem dzīvniekiem piemērotas alas. Tomēr līdzvērtīgas un reizēm pat sikspārņu iecienītākas mītnes esam uzgājuši vecos muižu vai piļu pagrabos. Varbūt jums ir zināmas vietas, kur sikspārņi ziemā redzami kuplākā skaitā? Būsim ļoti pateicīgi par šādu informāciju. Zvanīt Gunāram Pētersonam pa tālruni 3027666 (darbā) vai 9439097.
