Otrdien Ministru kabinets akceptēja grozījumus Krimināllikumā, kas paredz izslēgt no tā nāvessodu. Šādi grozījumi tiks izdarīti sakarā ar Latvijas likumdošanas piemērošanu Eiropas Savienības un starptautisko protokolu prasībām.
Otrdien Ministru kabinets akceptēja grozījumus Krimināllikumā, kas paredz izslēgt no tā nāvessodu. Šādi grozījumi tiks izdarīti sakarā ar Latvijas likumdošanas piemērošanu Eiropas Savienības (ES) un starptautisko protokolu prasībām. Runa ir par 1966. gada decembra Starptautisko paktu par pilsoņu politiskajām tiesībām, kura 2. fakultatīvais protokols paredz atcelt nāvessodu. Pašlaik tiek izstrādāts likumprojekts par pievienošanos šim protokolam.
Viss jau būtu labi, ja tikai… mūsu noziedzības līmeni varētu pielīdzināt Eiropas attīstītāko valstu kriminogēnajai situācijai. Tur smago noziegumu īpatsvars nav ne tuvu Latvijas realitātei.
Īpaši varētu runāt par mirkli, kad izvēlēta šī iniciatīva svītrot Krimināllikuma 118. pantu, kas paredz nāvessodu par slepkavību sevišķos vainu pastiprinošos apstākļos. Runa ir par sabiedrības noskaņojumu brīdī, kad pavisam nesenā pagātnē aukstasinīgi ir noslepkavoti vairāki uzņēmēji, noticis narkomānu organizēts slaktiņš Dārziņos, un raidījumā «Kriminālinformācija» ik nedēļu tiek ziņots par slepkavībām, kas savā nežēlībā un cinismā pārspēj viena otru.
Patiesības labad gan jāpiebilst, ka nāvessods Latvijā jau labu laiku netiek piemērots kā soda mērs. Tas ir, pateicoties mūsu eksprezidenta G.Ulmaņa izsludinātajam moratorijam, kas gan vairāk bija Eiropas uzspiests nekā Latvijas iedzīvotāju gribēts. Nāvessoda moratorija būtība bija G.Ulmaņa apņemšanās apžēlot ikvienu, kuram tiek piespriests augstākais soda mērs.
Savā laikā notika plašas diskusijas par nāvessoda nepieciešamību, un sabiedrības viedoklis šajā jautājumā nebija viennozīmīgs, tādēļ nāvessods no Krimināllikuma vēl netika svītrots, kā to vēlējās virkne Eiropas organizāciju un cilvēktiesību patroni. Attiecīgi tika pausta oficiālo amatpersonu nostāja, ka Latvijas kriminogēnā situācija vēl neļauj svītrot nāvessodu no Krimināllikuma, jo par to ir nepieciešamas diskusijas sabiedrībā. Taču, pirms tiek pieņemti grozījumu projekti vairākos likumos, lai atteiktos no nāvessoda, nopietnas diskusijas nav bijis. Valdība, lai uzspodrinātu savu mundieri, pirms izšķirošajām sarunām ar ES bez plašākas publicitātes jau ir akceptējusi visai sabiedrībai nozīmīgu lēmumu, lai bez liekām emocijām pēc iespējas ātri varētu atbrīvoties no nāvessoda Latvijā. Taču vai pavisam drīz mums nevajadzēs nožēlot šādu soli, jo, piemēram, Beļģijā pēc skaļā pedofīlijas skandāla sabiedrība pieprasīja atjaunot nāvessodu valstī. Un tas notika Beļģijā, kur smago noziegumu īpatsvars, salīdzinot ar Latviju, ir krietni mazāks.
Atliek tikai secināt, ka pat tur, kur Eiropas prasības nav tik dzelžainas, mēs arī esam gatavi piekāpties un valstiskā līmenī sludināt, ka nāvessods mums nav vajadzīgs un nežēlīgi noziegumi valstī nenotiek. Piemēram, arī Francija nav pievienojusies Starptautiskā pakta par pilsoņu politiskajām tiesībām 2. fakultatīvajam protokolam, tādējādi neatsakoties no nāvessoda.
Var jau runāt par cilvēktiesībām un kristīgo morāli, taču, ņemot vērā atsevišķu Latvijas sabiedrības elementu degradācijas pakāpi, par ko liecina Korjakova un citu viņam līdzīgo «atsaldēto» aktivitātes, varam secināt, ka nāvessods kā augstākais soda mērs īpašiem gadījumiem Krimināllikumā būtu jāsaglabā. Citādi pat bērnu slepkavnieki un izvarotāji reiz izcietīs savu sodu un, iznākot no ieslodzījuma vietas, atkal mēģinās kļūt populāri, slepkavojot vai apmierinot savas zemiskās tieksmes. Šādas aizraušanās tik vienkārši nepāriet. Par to kaut vai liecina nesenais gadījums Cenu pagasta Ānē, kur kāds Imants S. izdarījis atkārtotu slepkavību, pēc tam apgānot mirušā līķi. 1983. gadā viņš jau līdzīga rakstura noziegumu bija veicis, nogalinot un apgānot savas sievas līķi. Pagājuši nepilni 20 gadi, un noziedznieks vēsu prātu var turpināt savas aktivitātes. Var tikai minēt, kāpēc šādiem subjektiem ar acīmredzamām novirzēm netiek piemērots stingrāks soda mērs. Tādēļ un ne tikai nāvessodu noteikti nevar aizstāt ar mūža ieslodzījumu, jo jau pēc desmit gadiem (jaunie likuma grozījumi gan paredz, ka tikai pēc 30 gadiem) uz mūžu notiesātais var iesniegt apelāciju un lūgt pārskatīt tiesas spriedumu. Un mūsu humānā tiesu vara vai prezidents apžēlošanas likuma kārtībā visai bieži uz mūžu notiesātos arī apžēlo, tādējādi šim soda mēram zūd jēga.
Var visai pārliecinoši apgalvot, ka sabiedrības viedoklis jautājumā par nāvessodu nebūtu tik viennozīmīgs kā MK nostāja, jo Latvijā ieslodzījuma vietu sistēma nepilda savu galveno funkciju – audzinošo –, tā tikai degradē indivīdus un liek viņiem turpināt noziedzīgo darbību.
