Aizvien vairāk jauniešu pēc vidusskolas beigņanas dodas studēt jurisprudenci. Daudzi no viņiem varbūt neapzinās, ko šis darbs nozīmē un cik daudz laika tas prasa.
Aizvien vairāk jauniešu pēc vidusskolas beigņanas dodas studēt jurisprudenci. Daudzi no viņiem varbūt neapzinās, ko šis darbs nozīmē un cik daudz laika tas prasa. «Ziņas» par šo profesiju devās aprunāties pie zvērinātas advokātes Ainas Labanovskas.
Aina Labanovska tā dēvētajā trešajā varā aizvadījusi 45 gadus. Beigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, viņa astoņus gadus strādāja par Jelgavas rajona tiesnesi, tad pārgāja uz advokatūru.
Bērnībā un jaunībā (kā arī vēl šobrīd) biju sabiedriski aktīva, tādēļ arī gribēju apgūt zināšanas tādā profesijā, kur man šī aktivitāte būtu jāliek lietā. Vēlējos studēt vai nu medicīnu, vai arheoloģiju. Pirmais atkrita uzreiz, jo man nepatika un arī nepadevās ķīmija, savukārt arheoloģiju bija jādodas studēt uz Ļeņingradu. Tā kā savai mammai biju vienīgā meita, viņa mani tik tālu prom no mājām nelaida. Šīs abas profesijas tā arī palika mans romantiskais sapnis.
Tad izdomāju, ka sabiedrisks darbs ir arī juristam, un devos uz LU. Jāatzīst, toreiz man par tiesu darbu nebija nekādas sajēgas, stāsta Labanovskas kundze.
Universitātē, sākot ar trešo kursu, vajadzēja izvēlēties: vai nu apgūt valsts tiesības, krimināltiesības vai civiltiesības. A.Labanovska par savu mērķi nosprauda kriminālistiku.
Juridiskajā izglītībā advokātam, prokuroram un tiesnesim ir katram sava specifika (tāpat kā ārstiem: pediatri, ķirurgi utt.).
Tiesneša darbs manā uztverē ir ļoti atbildīgs. Tas man arī tajā patika, apgalvo A.Labanovska. Šis darbs balstās uz godaprātu, sirdsapziņu un pārliecību, pēc kuras arī es, būdama tiesnese, noteicu spriedumu. Es nebaidījos no šīs atbildības. Domāju, savu astoņu gadu darbošanās laikā nekādu lielu kļūdu netiku pieļāvusi.
Taču apstākļi iegrozījās tā, ka no tiesneša darba Labanovskas kundze pārgāja advokāta amatā. Sistēma viena un tā pati, darbs tāpat tiesas zālē, taču citāds. Ja advokāts ar savu rīcību un runāšanu nespēj tiesnesi pārliecināt, tad ir grūti.
Citreiz cilvēki brīnoties, kā var aizstāvēt lielu noziedznieku, kas pastrādājis briesmu lietas. Kaut arī tādā cilvēkā 99 procenti ir ļaunuma un tikai viens procents gaišā, advokātam tas ir jāliek ieraudzīt. Advokāts ar savu klientu strādā vairāk nekā citi. Pēc atklātas izrunāšanās advokāts pamazām sāk just, kāds īsti ir aizstāvamais un kā viņam vislabāk palīdzēt.
A.Labanovska teic, ka par advokātu var strādāt cilvēks, kam ir stipri nervi un kurš ir iejūtīgs un laipns. Profesija prasa būt labam psihologam. Dažkārt ir jāsaka aizstāvamajam, ka iespējams arī neko nepanākt, jāsagatavo negatīvam tiesas iznākumam. Tā ir liela māka strādāt ar cilvēku.
Ar saviem kolēģiem advokātiem varu strīdēties tiesas zālē, pārmest, ka kāds nav pareizi izdarījis to vai šito, bet tas neietekmē mūsu attiecības ārpus tiesas zāles. Tas pats attiecībās ar prokuroru un tiesnesi. Ar pēdējo vispār strīdēties nevar. Ja nepiekrīti tiesneša lēmumam, to var pārsūdzēt, skaidro advokāte A.Labanovska.
Tiesas prāvu zaudēt esot smagi. Bet advokāts ar šādu iznākumu vienmēr rēķinās un patur to prātā.
Labanovskas kundzei nekad neviens nav draudējis. Naidīga attieksme gan dažkārt bijusi. Tā vairāk ir sastopama civillietās, kur ir divas puses, īpaši, ja tiek skartas mantiskās lietas. No tām A.Labanovska ir atteikusies un strādā tikai ar krimināllietām. Juridiskā ziņā ar pēdējām strādāt esot vieglāk.
A.Labanovska teic, ka Jelgavā trūkstot advokātu. Palikuši tie, kas jau strādā ilgi, bet jauni klāt nenāk. Advokāte tiem, kurus interesē jurisprudence, iesaka nebaidīties no lielā konkursa, bet iet un mēģināt. Ja ir vēlēšanās, var aiziet un aprunāties ar advokātiem, prokuroriem vai tiesnešiem nolūkā uzzināt ko vairāk par šo profesiju.
