Pazīstamu seju pulcēšanu jaunajā filmā «Oušena vienpadsmit» Stīvens Soderbergs pamato gluži pragmatiski: ar veciem paziņām no paša režisētām filmām – Džordžu Klūniju un Džūliju Robertsu – pierasts strādāt.
Pazīstamu seju pulcēšanu jaunajā filmā «Oušena vienpadsmit» Stīvens Soderbergs pamato gluži pragmatiski: ar veciem paziņām no paša režisētām filmām – Džordžu Klūniju un Džūliju Robertsu – pierasts strādāt. Droši vien arī vieglāk «tikt galā» ar «jaunpienācējiem» – tādiem kā Breds Pits…
Stīvenam Soderbergam piemīt īpašība, ar kuras trūkumu, šķiet, sirgst ievērojama daļa Holivudas režisoru – paškritiskums jeb spēja atzīt kļūdas un mācīties no tām. Ar neveiksmi, protams, nav domāts kino lielindustrijas bubulis – neparedzēti mazu kases ieņēmumu veidā pausta skatītāju neatsaucība, no kuras tik ļoti baidās lielbudžeta filmu finansētāji (starp citu, par panākumiem šai jomā «Oušena vienpadsmit» jau klajālaišanas mēnesī nevarēja sūdzēties – pat salīdzinājumā ar «Hariju Poteru»). Soderbergam (kurš, tiesa, allaž pratis novērtēt publisku atzinību) viņa režisora eksperimentētāja kinodzīvē svarīgi tomēr bijuši arī citi panākumi un neveiksmes: ieceres, pieejamo izteiksmes līdzekļu un to izmantošanas prasmes savstarpēja atbilstība vai neatbilstība – grūtības, par kurām desmit gadu vēlāk, atskatoties uz 1991. gadā uzņemto «Kafku» (Prāgā filmētām variācijām par austriešu rakstnieka dzīvi un darbiem), viņš žēlojās: «Man bija viss, lai radītu atmiņā paliekošu filmu, bet toreiz es to vēl nespēju.» Cits viedoklis Soderbergam tagad ir arī par 1989. gadā tapušo debijas filmu «Sekss, meli un video» (savdabīgu intīmās dzīves ainiņu kokteili – «Zelta palmas zara» ieguvēju Kannās). Tajā pārliecinošais jo cieši savijies ar pretējo, un vispār to esot vajadzējis veidot jautrāku, kaut līdz ar to filma zaudētu daudz savas emocionālās pievilcības.
«Oušena vienpadsmit» ir 1960. gadā uzņemtā laupītājgabala «kaverversija» (oriģinālā ar bandītismu nodarbojās dziedonis Frenks Sinatra). Vai, vēl pēc gadiem desmit atskatoties uz nule paveikto, Soderbergs atzīs to par «atmiņā paliekošu» vai idejas un izteiksmes bāluma ziņā to pielīdzinās otrai agrāk paša veidotajai vēl vecākas gangsterfilmas rimeikai «Criss Cross»?
«Oušena viepadsmit» tātad ir vardarbības, blēdību un citu līdzīgu nodarbju speciālistu brigāde, ko Džordža Klūnija atveidotais recidīvists Denijs Oušens divdesmit četru stundu laikā pēc atbrīvošanas no labošanas iestādes savāc, lai īstenotu kriminālistikas vēsturē nepieredzētu kazino aplaupīšanas plānu Lasvegasā. Oušena «kolēģus» tēlo Breds Pits, Džūlija Robertsa, Mets Deimons…
Par noskaņām, kas varētu atgādināt Tarantīno filmas, daļēji vēsta arī muzikālais fons. To veidojis un palīdzējis piemeklēt Deivids Holmss (Belfāstā Ziemeļīrijā mītošs dīdžejs ar iepriekšēju pieredzi Soderberga kino muzikālā noformēšanā un sadarbībā ar rokgrupām «Primal Scream», «Theraphy?» un «Manic Streat Preachers»).
Vismaz par vienu varam būt droši: Soderbergs šāda žanra filmas, kā pats saka, neveido uz muguras sasietām rokām: uzņemšanas process režisoram bijis ne mazāk satraucošs kā notikumi, kas risinās uz ekrāna.
