Jau no senseniem laikiem mūsu novada ļaudis bijuši svešu zemju apceļotāji. Viens no tiem bijis arī 1867. gadā dzimušais Jelgavas amatnieka Jāņa Vintera dēls Aleksandrs.
Jau no senseniem laikiem mūsu novada ļaudis bijuši svešu zemju apceļotāji. Viens no tiem bijis arī 1867. gadā dzimušais Jelgavas amatnieka Jāņa Vintera dēls Aleksandrs.
Pirmās hronikās apstiprinātās ziņas nāk no 13. gadsimta nogales, kad divi zemgaļu sūtņi, šķērsojot pusi Eiropas, kājām aizgāja līdz Romas pāvestam. Vēlākos gadsimtos mūsu novadniekiem iznācis ceļot kā karakalpiem Valtera fon Pletenberga un citu Livonijas ordeņa mestru vadībā austrumu virzienā – Krievzemes plašumos. Taču Kurzemes hercogistes laikos – rietumu un dienvidu virzienā – līdz Krimas tatāru zemei, Holandes polderiem un dažs pat tika aizjūrā – Zambijā un Tobago. Vēlāk zem krievu cara varas, zemgalieši vēlreiz ir piedalījušies karagājienos uz Eiropu. Pēc 25 dienesta gadiem dzimtās puses krogos daudz tika stāstīts gan par «spranču» zemes brīnumiem, gan par «holenderu» dzirnavām.
Ienākot latviskajā kultūrvidē laikrakstiem, tajos bieži varēja atrast aprakstus par tālām zemēm. Viens no šādiem ceļojumu aprakstītājiem bija 1867. gadā dzimušais Jelgavas amatnieka Jāņa Vintera dēls Aleksandrs. Viņš, mācoties Rīgas Junkurskolā, bija kļuvis par podporučiku un ilgāku laiku dienējis kādā Krievijas armijas pulkā Kauņas cietoksnī.
1895. gadā Rīgā nodrukātajā ceļojuma ievadā A.Vinters raksta: «Jau no bērnu dienām man prāts nesās uz ceļošanu. Vismīļāki es lasīju vēsturiskus un svešzemju aprakstus. Pirmā pilsēta, kuru redzēju, bija Jelgava. Tad nāca Rīga.»
Iespēju apceļot Rietumu zemes podporučikam A.Vinteram deva pirms pārcelšanās uz turpmāko dienesta vietu Rietumsibīrijā piešķirtais atvaļinājums. 1890. gada decembrī minētais jelgavnieks Rīgā iegriezās laikrakstu «Duna Zeitung» un «Rižskij Vestnik» redakcijās un saņēma ieteikuma vēstuli Parīzē izdotā žurnāla «Martin» redaktoram. Nonācis Varšavā, A.Vinters piezīmē, ka šī pilsēta ir daudz lielāka un dzīvīgāka nekā mūsu Rīga. Varot manīt, ka tā kādreiz bijusi galvaspilsēta (tolaik Polija atradās zem Krievijas impērijas jūga). Bet greznās Polijas karaļu pilis tagad stāvot pa lielākai daļai neizmantotas. Tālākais ceļš gājis līdz Krievijas – Vācijas robežpilsētiņai Šopenīcai. Pēc tam mēneša laikā pa daļai kājām, pa daļai vilcienā ar pieturas punktu Vircburgā šķērsota Vācija. Nonākot Francijā, A.Vinters secināja: «Soļojums prasa diezgan daudz spēka, tādēļ miesai vajadzēja dot stipru barību. Vācijas ēdienu pagatavošanas kārta mums ir patīkama. Kad Vācijā esi ēdis pusdienas, tad negribas līdz vakaram. Bet Francijā, pat astoņus ēdienus ēdot, pēc trim četrām stundām jau atkal mana ēstgribu.» Tomēr «.. Francijas vīns ir ļoti jauks, biezs kā piens un ļoti spēcina cilvēku». Ceļus jelgavnieks atzinis par labiem, gandrīz uz katra uzstādīti kilometru rādītāji – no koka, bet pārsvarā no akmens.
Parīzi jelgavnieks sasniedza 1891. gada janvārī. Jau priekšpilsētā to sagaidījuši vairāki žurnāla «Martin» žurnālisti. Kaut podporučiks franču mēlē pratis pateikt tikai: «Vive la France!» (Lai dzīvo Francija! – franču val.), viņš uzaicināts uz pieņemšanu, ko rīkojis «Martin» īpašnieks miljonārs Edvards. Tur viņš saticis melno afrikāņu princi Abdulu – Lahi un dabūjis aprunāties ar Francijas iekšlietu ministru. Vēl viena pieņemšana rīkota restorānā «Magarī». Tur esot piedalījušies trīs franču ministri un vairāk nekā simts viesu no Parīzes augstākās sabiedrības. Podporučikam par godu tikuši saukti tosti. Spēlēta Krievijas impērijas himna «Bože carja hraņi». Uzstājušies operas un komēdiju mākslinieki, kā arī kāds krievu koris. Nākamajā dienā mūsu ceļotājs saņēmis aploksni ar sarkanu zīmogu – uzaicinājumu ierasties Elizejas pilī pie Francijas prezidenta Karno. Pieņemšanā
A.Vinteru kā militārpersonu franču elitei priekšā stādījis Krievijas militārais atašejs Francijā ģenerālmajors Frederiks. Iznāk, ka Jelgavas amatnieka dēls bija varbūt pat pirmais latvietis, kuram roku spiedis Francijas prezidents.
Pieņemšanas, muzeju apskate un pastaigas pa Parīzi ilgušas trīs nedēļas. Tālāk Vinters ceļojumu turpinājis ar vilcienu uz dienvidiem. Apskatījis Marseļu, Nicu, Monako,Itāliju ar Romu, kur jelgavnieks redzējis vaigā arī pāvestu. Tad vēl bijis vulkāna Vezuva pakājē, kur atrodas apraktā senpilsēta Pompeji. Tālāk ceļotājs ar kuģi devies uz Turciju un tad caur Balkāniem un Austriju pa dzelzceļu atgriezies Latvijā. Piebilstot par arī tolaik Eiropas karsto punktu Balkāniem, A.Vinters tos apceļojis vēlreiz kādā no nākamajiem atvaļinājumiem. 1902. gadā «Dienas Lapā» rakstā «Balkānu mazās valstiņas» viņš piemin, ka Melnkalnē sastapis novadnieci Elīzu Ludmesi, kas savulaik mācījusies Jelgavas Meiteņu ģimnāzijā, studējusi Berlīnē un strādā Melnkalnes galvaspilsētā Cetiņjē par Krievijas atbalstītās sieviešu ģimnāzijas direktori.
Latviešu avīzēs A.Vinters publicējis arī Sibīrijas, Ķīnas pierobežas, Sahalīnas aprakstus. Viņš aprakstījis pat Kubu un Dienvidāfriku. Diemžēl līdz ar Krievu – japāņu kara laiku A.Vintera vārds no latviešu preses slejām pazuda un jelgavnieka tālākais dzīves ceļš ir neskaidrs.
