Privātpersonu dāvinājumi jau apmēram desmit gadu Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam ir vienīgā iespēja pastāvīgi papildināt fondus ar priekšmetiem, kas liecina par pilsētas un novada senāku vai nesenāku vēsturi.
Privātpersonu dāvinājumi jau apmēram desmit gadu Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam ir vienīgā iespēja pastāvīgi papildināt fondus ar priekšmetiem, kas liecina par pilsētas un novada senāku vai nesenāku vēsturi.
Kā uzsver direktores vietniece darbā ar sabiedrību Marija Kaupere, visas krātuvē nonākušās lietas muzejam ir vienlīdz svarīgas, un darbinieki saka paldies ikvienam, kas jebkad ko dāvinājis: nav vairāk vai mazāk nozīmīgu eksponātu, tāpat kā gadsimtu senu atmiņu glabāšana nebūt nav svarīgāka par to, kas noticis pirms desmit gadiem. Iespējams, tieši pretēja attieksme nav ļāvusi saglabāt daudz kā tāda, kas spētu atainot dažu labu zīmīgu niansi arī, piemēram, aizvadītā gadsimta nogales notikumos.
Daļu no 2001. gadā saņemtajiem 366 jaunieguvumiem pagājušā gada maijā varēja aplūkot izstādē «Vēsturei kalpojam». Tajā bija redzama, piemēram, vairāk nekā pusgadsimtu vecās fotogrāfijās attēlotā Jelgava, tās apkārtne un iedzīvotāji. No vēsturnieku viedokļa īpašu ievērību pelna attēli, kuros it kā pazīstamais tverts netradicionālā rakursā, uzsverot sen zudušu vai mainījušos objektu agrāk neievērotas detaļas. Tādas ir no Skaidrītes Galvanovskas ģimenes Lielvārdē atceļojušais četrdesmitajos gados uzņemtais Jelgavas pils iekštelpu foto, Jelgavas rajona Valsts kultūras inspektores Dzintras Zimaišas dāvinātie attēli, kuros, gadsimta sākumā fotografēta bērinieku vai ugunsdzēsēju biedrības gājiena fonā redzama toreizējā pilsētas apbūve. Muzeja krājumu galvenais glabātājs Andrejs Dābols parūpējies arī par to, lai, fotoattēlos saglabāta, aizmirstībā nenogrimtu Jelgava, kāda tā izskatās šodien.
Krātuvē apkopotas liecības par to, kā, varām mainoties, ritējusi ļaužu dzīve novadā (ar muzeja direktores Gitas Grases ģimenes gādību apzināts Berķenes pagastskolas pārzines Emmas Špilleres atstātais dokumentu un fotogrāfiju klāsts, – mācību iestādes pastāvēšanas hronika no divdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem). Eksponāti nereti stāsta par tālo ceļu, ko, svešu varu spiesti, uz dažādām debesspusēm mērojuši dzimteni zaudējušie. Miervaldis Cipriķis no izsūtījuma neatgriezās. Par viņa nāvi 1943. gadā Novosibirskā vēstīts četrpadsmit gadu vēlāk tēvam nosūtītā paziņojumā. Saglabājušās arī vēstules, kuras ieslodzītais sūtījis tuviniekiem 1941. gadā, atrazdamies Jelgavas cietumā. Savukārt sudrabota, izšūta rokassomiņa, juku laikos kopā ar īpašnieci Olgu Norvili izceļojusi trimdu, tagad atgriezusies Latvijā un radinieces Ilonas Jesperiņas nodota muzejam.
Jaunieguvumu vidū ir senas un jaunas grāmatas (mākslas, uzziņu un cita literatūra), ko dāvinājuši gan autori, gan ilggadēji glabātāji. Pēc personālizstādēm darbus muzeja fondiem atstāj mākslinieki. Visus, kas ar noderīgiem eksponātiem palīdzējuši muzejam, nosaukt nav iespējams. Taču katrs dāvinātājs zina – viņa ziedojums vai nu pavēstījis ko jaunu par senpagājušiem notikumiem vai – kā tagadnes liecība – kļūs par vēsturi ātrāk, nekā to parasti mēdz iedomāties.
