2001. gadā Amerikas Savienoto Valstu kopējie ienākumi no datorspēļu tirdzniecības veidoja apmēram septiņus miljardus ASV dolāru. Prognozes liecina, ka tuvāko gadu laikā šī summa var palielināties vairākkārt.
2001. gadā Amerikas Savienoto Valstu kopējie ienākumi no datorspēļu tirdzniecības veidoja apmēram septiņus miljardus ASV dolāru. Prognozes liecina, ka tuvāko gadu laikā šī summa var palielināties vairākkārt. Precīzi dati par Latviju nav zināmi, «pateicoties» pirātisko spēļu tirdzniecībai, taču datorspēles ir iekarojušas arī šejienes tirgu, kā arī bērnu un jauniešu prātus. Taču kādu iespaidu tās atstāj uz spēlētāju?
Datorspēles, tāpat kā azartspēļu automāti, Latvijā ienāca tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Šajā laikā gan tās ir krietni attīstījušās no četru bitu konsoļu kārtridžiem līdz gigabaitus aizņemošiem «3D šūteriem». Un tikai tagad ir iespējams novērtēt sekas, ko atstāj bērna audzināšanas uzticēšana virtuālajai realitātei. Arvien biežāk vecāki ar savām atvasēm dodas pie psihologiem vai narkologiem, lai meklētu risinājumu atkarībai no datorspēlēm, vai tās sekām.
Galvenais – vecāku attieksme
Darbs, karjera un citi iemesli bieži atņem vecākiem laiku, ko varētu pavadīt ar bērnu, tādēļ viņš mēģina emocionālo saiti veidot ar datoru. Citreiz bērns bēg no realitātes un paslēpjas virtuālajā pasaulē. Šajā situācijā veidojas sava veida apburtais loks, jo datoratkarība tikai pastiprina bailes no realitātes. Reizēm situācija ir vēl radikālāka – vecāki apzināti cenšas pieradināt bērnu pie datorspēlēm, cerot tādā veidā pasargāt viņu no ielas ietekmes, narkotikām un tamlīdzīgi.
Atkarības problēmu vecāki neredz vai nevēlas redzēt un faktu, ka kaut kas nav kārtībā, pamana tikai tad, kad pasliktinās sekmes mācībās, pienāk sūdzības no skolas vai dators jau izraisījis fiziskus veselības traucējumus.
Nesaprašanās ar vecākiem vai vienaudžiem ir tikai viens, bet pastāv arī citi iemesli, kas bērnus pievilina datorspēlēm. Kā pirmā jāmin nemirstības ilūzija. Dators sniedz arī emocionālos pārdzīvojumus. Realitātē nedrošam cilvēkam tiek dāvāta iespēja kļūt par supervaroni, sieviešu elku, pasaules glābēju. Šos potenciālās auditorijas kompleksus ļoti labi apzinās arī ražotāji, tādēļ tikpat kā nav sižetiski ironisku, paškritisku spēļu.
Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais pārliekās aizraušanās iemesls – bēgšana no savām izjūtām, vēlme aizmirsties (līdzīgi kā alkoholiķiem vai narkomāniem). Spēle ir droša, tajā viss jau iepriekš ir zināms un nekas ļauns nevar notikt, kas īpaši vilina mūsu nesakārtotajā, nestabilajā sociālajā situācijā dzīvojošos.
Atkarība un tās sekas
Kā «Pagrabs» uzzināja no Minesotas programmas narkoloģes Mārītes Kuprēvicas, atkarība ir jūtu slimība un neatkarīgi no tās veida (narkomānija, alkoholisms vai datorspēles) ietekmēts tiek viens un tas pats atkarības centrs smadzenēs. Līdz ar to bērniem, kas bijuši datoratkarībā, vēlāk ir lielākas iespējas nonākt kāda cita veida atkarībā.
Arī attiecības ar citiem cilvēkiem bērns var sākt veidot pēc atkarības principa (pastāv arī briesmas vispār zaudēt spēju veidot attiecības ar citiem cilvēkiem), jo, atraujoties no realitātes, tiek zaudēta emocionālā izpratne.
Protams, nevar noliegt to, ka spēles attīsta koordināciju, koncentrēšanos, loģisko domāšanu, tās tiek izmantotas, sagatavojot dažādu novirzienu speciālistus – ekonomistus, pilotus un pat kareivjus. Taču pārlieka aizraušanās arī ar šīm spēlēm var radīt morālus un fizisku traucējumus.
Vardarbība kā vērtība
Kā vienīgais vai labākais problēmu risināšanas veids spēlēs parasti tiek piedāvāta pretinieka nogalināšana, savainošana. Tajā pašā laikā radot arī ilūziju, ka nekas ļauns taču ne ar vienu nenotiek. Jo dziļākā atkarībā nonāk spēlētājs, jo grūtāk viņam rast atšķirību starp spēli un dzīvi, kas var izraisīt arī vardarbības pārnešanu realitātē. Datortehnikas attīstības dāvātās iespējas, spēļu dizaineru fantāzija plus spēlētāja improvizācija var radīt datora ekrānā tādas ainas, ka Olivera Stouna «Natural Born Killers»* var pielīdzināt vakara pasaciņai.
Spēļu aizstāvji mēdz apgalvot, ka vardarbība spēlēs ir iespēja izlādēt savas negatīvās emocijas, atstājot tās virtuālajā telpā, nevis izgāžot dusmas uz cilvēkiem dzīvē. Kaut kas līdzīgs psihologu ieteiktajai spilvena vai bosam līdzīgas lelles dauzīšanai. Taču psihologi oponē, ka negatīvās emocijas šādā veidā nav iespējams «dabūt ārā». Tas ir iespējams, tikai izrunājot problēmu un mainot attieksmi pret negatīvo emociju subjektu (tas, uz ko vērsta agresivitāte). Spēlējot spēles, rodas atslābuma sajūta, taču iekšējā agresivitāte saglabājas vai pat palielinās.
Kuri no šiem argumentiem ir pieņemamāki, to lai katrs izlemj pats. Katrā ziņā, šā raksta mērķis nebija kādu atbaidīt no datora spēlītēm, bet pārliecināt par nepieciešamību turēt savas izjūtas un vēlmes līdzsvarā.
* «Dzimuši slepkavas» – 1994. gada «kulta filma» par bezjēdzīgu cilvēku slepkavošanu.
***
Kā cīnīties ar datoratkarību
Pats vienkāršākais simptoms, kas liecina, ka vienkārša aizraušanās ar spēlītēm ir pāraugusi atkarībā, ir domāšana par pārtraukto spēli, atrodoties prom no datora, piemēram, skolā, darbā, sabiedriskajā transportā u.c. Daži ieteikumi cīņai ar datoratkarību:
atraut no spēlēm nedrīkst ar varu, jo tādā veidā vēlme tikai augs;
jāmēģina uzlabot attiecības un atjaunot emocionālo kontaktu ar spēlētāju;
jādod alternatīvas, jāpiedāvā bērnam interesantas lietas, ar ko nodarboties spēlēšanas vietā;
jākonsultējas ar psihologu.
