Mūzika izsenis bijusi neatņemama reliģisko rituālu daļa.
Mūzika izsenis bijusi neatņemama reliģisko rituālu daļa. No vienas puses, pašlaik skaņu ierakstu industrijas attīstības dēļ reliģisko mūziku bez jebkādiem rituāliem var klausīties teju vai jebkurš melomāns vai vienkārši mūzikas interesents. No otras puses, ir acīmredzams, ka sekularizācija nav gājusi secen arī garīgajai mūzikai, tāpēc būtu vērts padomāt par tās funkcijām un semantiku, kas bieži nav tik vienkārša, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Par to «Ziņas» pārliecinājās sarunā ar etnomuzikologu Borisu Avramecu.
Pirmkārt jāprecizē jēdzieni
Runājot par garīgo mūziku, vispirms jāprecizē vārdu nozīme attiecīgajos kontekstos. Ļoti bieži cilvēki, runājot par mūziku, saprot tikai ļoti specifisku veidu, kas visdrīzāk, pēc viņu domām, ir līdzīgs 18. – 19. gadsimta Eiropas klasiskajai mūzikai. Taču ir jāsaprot, ka tas visbiežāk ir gandrīz kaut kas diametrāli pretējs, jo, piemēram, 19. gadsimta cilvēkiem Eiropas kultūras ietvaros mūzika ir īpaša, autonoma darbības joma, kas izpauž cilvēka domas un emocijas. Ja šāda veida mūzika skan dievkalpojumos, tad cilvēkam it kā nav šaubu, kāpēc tā tur ir vajadzīga – lai labāk izteiktu to, kas cilvēkam ir uz sirds, viņa emocijas, kas saistītas ar ticību utt.
Patiesībā gadsimtiem ilgi, un tas bija raksturīgs gan kristietībai, gan citām reliģiskām sistēmām, reliģiskās mūzikas pamatā ir pavisam citi priekšstati par mūzikas dabu, jēgu un uzdevumiem, jāsāk runāt par dziļām lietām. Jāsaprot, ka mūzika tolaik bija nevis cilvēka izpausme vai sazināšanās veids, bet tā pārsvarā tika uztverta kā Dieva manifestācija, jo arī kristietības pamatā ir priekšstats, ka mūzikas radītājs var būt tikai viens, un tas ir Dievs.
Runājot par kristīgās domāšanas aspektiem, kas attiecas uz mūziku, ir jāzina, kad un kas to izveidoja. To darījuši cilvēki, kas visbiežāk tiek saukti par baznīcas tēviem. Ir īpaši teksti, kas pieder pie t.s. patristikas, un tos radījuši izcili domātāji, pārsvarā garīdznieki un bīskapi, kas sistemātiski nodarbojās ar intelektuālo darbību un veidoja visus teoloģijas pamatus. Viņi apvienojuši ticības principus, kas tika paņemti no Bībeles, ar sengrieķu reliģiski filozofiskās tradīcijas principiem, pirmkārt, ar neoplatonismu. Atbilstoši šiem galvenajiem principiem mūzika tiek traktēta kā īpaša parādība, kas izpauž visuma uzbūves dziļākos pamatlikumus. Tātad skaidri un gaiši tiek pateikts, ka nevis cilvēks ir mūzikas radītājs, bet Dievs, radot pasauli un likumus, saskaņā ar kuriem mūzika pastāv. Turklāt Dieva likumi visbiežāk ir labi saprotami toņu salikumos.
Viduslaikos bija priekšstati par trim svarīgākajām mūzikas jomām: debess, cilvēka un instrumentālā mūzika. Attiecībā uz pirmo tika izstrādāta vesela mācība par debesu sfēru mūziku vai par pasaules harmoniju. Ar to es gribu pateikt, ka šajos gadījumos nav domāts, ka patiesas vai īstas mūzikas principus varētu noteikt vai veidot cilvēks. Tas pastāv no viņa neatkarīgi. Maksimums, ko cilvēks var darīt, ir tuvināties tam un mēģināt atklāt un saprast to, ko jau ir izveidojis Dievs. Tāpēc, pat runājot par noteiktām lietām – kā ir jādzied, kādai jābūt melodijai vai daudzbalsīgiem dziedājumiem –, cilvēki bieži vadās no priekšstatiem par to, kā dzied eņģeļi debesīs. Tātad arī mums jādzied tāpat, un mūzikas avots ir nevis cilvēka sirdī vai cilvēka prātā, bet kaut kur pilnīgi citur. Cilvēks ir pārāk mazs un pārāk niecīgs, lai pretendētu uz to, ka viņš varētu radīt mūziku.
Sakrāliem tekstiem jāskan
Ja gribam saprast, kāpēc dievkalpojumu, reliģisko ceremoniju vai liturģijas ietvaros parādās īpaši skaņas radīšanas veidi, ir jāanalizē tas, ko par to domā paši attiecīgās reliģijas pārstāvji. Un atklājas virkne priekšstatu, kam ir maz kopīga ar mūsu domām par mūziku. Viena no universālākajām nostādnēm, kas raksturīga ne tikai kristietībai, bet arī islamam, budismam, hinduismam un citām reliģijām, ir tā, ka katras ticības kodols ir īpaši teksti, kuros ir formulēti ticības pamatprincipi. Parasti cilvēki tic, ka šie teksti ir Dieva atklāsme. Tāpēc tiem ir ļoti būtiska nozīme visai reliģiskai tradīcijai, un parasti ir aksioma – nepietiek ar to, ka cilvēkiem šie teksti ir pieejami un jāzina, jo tajos Dievs atklāj sevi. Obligāta ir prasība, lai šie teksti regulāri un sistemātiski skanētu, un reliģiskajā domāšanā skaņai ir liela nozīme. Tekstam it jāskan, jo īpaši, sakrālam jeb svētam!
Nav arī vienalga, kā šie teksti skan. Un te vienmēr ir universāla prasība, lai tie skanētu pareizi. Parasti pareizību nosaka tradīcija, un cilvēkiem pat netiek ieteikts īpaši domāt un analizēt, kāpēc tieši tā, nevis citādi. Jāatceras, ka viens no tradicionālās kultūras stūrakmeņiem bija tradīcijas loma: cilvēka darbība pakļauta diezgan striktai reglamentācijai. Tas attiecas arī uz mūziku – kā ir jāskan sakrāliem tekstiem. Viens no iemesliem ir pilnīgi pragmātisks, proti, cilvēki cenšas, lai šie teksti skanētu tā, ka pat pēc dzirdes uzreiz varētu atšķirt: lūk, pašreiz tiek lasīts īpašs teksts, kuram arī ir kāda īpaša nozīme. Nevar salīdzināt kādu spriedumu vai karaļa pavēli ar tekstu, kas nāk no paša Dieva! Lai to nodrošinātu, cilvēki tīri empīriski jau sen sāka izmēģināt tādus skaņas radīšanas paņēmienus, lai uzreiz būtu skaidrs, ka skan kaut kas īpaši nozīmīgs. Protams, cilvēkiem, kas pieder kādai reliģiskai sistēmai, šāds pragmatisks skaidrojums nav nepieciešams. Viņi bez jautājumiem to pieņem kā attiecīgās reliģijas daļu.
Mūzika nav tikai dekorācija
Priekšstats, kā pareizi ir jāskan reliģiskiem tekstiem, parasti iekļauj sevī virkni specifisku akustisku paņēmienu. Un te valda fantastiska daudzveidība – ko tikai cilvēki netika izgudrojuši šā mērķa īstenošanai, lai tas izklausītos pilnīgi citādi. Pirmkārt, iespējas mainīt toņa augstumu, izmantojot cilvēka balss īpašības. Tajā parādās vesela virkne iespēju – no «tīras» runāšanas līdz dziedāšanai. Pa vidu ir daudz dažādu gradāciju – deklamācija, melodeklamācija, rečitācija, kantilācija utt. Tas tiek plaši izmantots, turklāt jāņem vērā, ka dažādām valodām ir dažāda intonēšana, un sakrālajam tekstam ir jābūt citādi intonētam nekā parasti. Vēl viens maināms parametrs ir skaņas ilgums, ko aprakstām, izmantojot ritma un metra jēdzienus. Protams, ir vēl arī citi parametri, kuru daba ir sarežģītāka – tembrālā nokrāsa, skaņas spriegums, artikulācijas paņēmieni – viss tiek izmantots. Iznāk fantastiska daudzveidība, kura reāli pastāv un kuru mēs varam dzirdēt ierakstos.
Neaizmirsīsim, ka ir vēl arī citi teksti, kuriem tāpat ir sava nozīme un funkcijas, piemēram, lūgšanu teksti, kur ļoti nozīmīgs ir tieši pragmatiskais aspekts, jo cilvēks kaut ko lūdz. Tie, kas lasa lūgšanu, grib kaut ko panākt – tāpēc lūgšanas teksts jālasa atbilstoši kritērijiem, lai tas būtu pareizi. Un, ja viss tiek darīts pareizi, tad mēs varam nodrošināt to, ka šī lūgšana sasniedz Dieva ausis. Ja tas nav pareizi izdarīts, Dievs to vienkārši nedzird un neuztver, bet, ja tas darīts pareizi, ir cerības, ka Viņš darīs to, ko lūdzam – lai kaut kas notiktu vai kaut kas nenotiktu. Tātad galarezultāts ir atkarīgs ne tikai no pareizā teksta un vārdiem, bet arī no tā, kā tas tiek izdziedāts un izrunāts.
Vēl viena tekstu kategorija ir himnas – slavinājumi. Tiem atkal ir savas prasības un pragmatika. Ir jāsaprot, ka, runājot par īstu reliģisku mūziku, tā ir tikai viens dievkalpojuma vai rituāla komponents. Un tas, kā dievkalpojumā vai rituālā katru reizi izklausās mūzika, lielā mērā ir atkarīgs no ārpusmuzikāliem faktoriem – situācijas, teksta tipa.
Protams, blakus vokālajai ir arī instrumentālā mūzika. Izrādās, ka arī tai ir simboliskas funkcijas. Īpašiem toņiem, pat instrumentiem vai to spēlēšanas paņēmieniem dievkalpojumā ir sava nozīme. Tiem var būt pilnīgi maģiska funkcija – īpaša tipa skanējums iedarbojas uz ļaunajiem gariem tā, ka nelaiž tos kādā teritorijā, piemēram, klosteru kompleksā. Tāpēc katru reizi ir jāskatās, kas tā ir par tradīciju, kas tas ir par mūzikas tipu, kāda ir dominējošā funkcija. Galvenais ir saprast, ka mūzika nav domāta tikai izteiksmes palielināšanai vai vienkāršai izrotāšanai. Tā spriest būtu anahroniski.
