Pagājušās nedēļas trešdienā pēc 35 opozīcijas deputātu prasības tika noturēta Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika lemts par to, vai iespējams atvērt jau slēgto sarunu sadaļu ar Eiropas Savienību par «Brīva kapitāla kustību».
Pagājušās nedēļas trešdienā pēc 35 opozīcijas deputātu prasības tika noturēta Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika lemts par to, vai iespējams atvērt jau slēgto sarunu sadaļu ar Eiropas Savienību (ES) par «Brīva kapitāla kustību» un panākt pozitīvu risinājumu attiecībā uz lauksaimniecības produkcijas kvotām un tiešajiem maksājumiem no ES kopbudžeta. Kā jau bieži tas mēdz būt, arī šoreiz lēmumi netika pieņemti. Taču opozīcijas piedāvātais lēmumprojekts «Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar ES» ar «tēvzemiešu» atbalstu vismaz tika nodots Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.
Tātad reālu ieguvumu lauksaimniekiem no politiķu pirmsvēlēšanu aktivitātēm laikam gan nesagaidīt. Dīvaini, ka laikā, kad notika sarunas ar ES par «Brīvu kapitāla kustību» (sadaļa slēgta 2001. gadā 17. maijā), neviens neiedomājās par zemnieku interesēm zemes tirgū, taču tagad, tuvojoties 8. Saeimas vēlēšanām, uzradušies zemnieku aizstāvji opozīcijas izskatā. Nezin kāpēc līdz šim liberālais zemes tirgus modelis visus apmierināja.
Šoreiz nopietni parlamenta līmenī tika uzsāktas sarunas par zemes iztirgošanu ārvalstniekiem, jo tagad Latvijas politiķiem ir pēdējā iespēja izšķirties par to, vai saglabāt līdzšinējo liberālo zemes tirgus modeli vai arī līdzīgi citām ES kandidātvalstīm prasīt pārejas periodus (pārsvarā 5 – 7 gadi, Polijā pat 12 gadi), lai vietējiem zemniekiem ļautu iejusties jaunas konkurences apstākļos.
Lai to izdarītu, valdībai ir jāierosina sarunās ar ES atvērt sadaļu «Brīva kapitāla kustība» un pārskatīt zemes pirkšanas un pārdošanas nosacījumus ārvalstniekiem, šajā gadījumā ES pilsoņiem. Protams, Eiropas sarunvežiem nebūt negribas atkal atgriezties pie jau slēgtās sarunu sadaļas, tādēļ valdība un virkne pozīcijas partiju uz šiem ierosinājumiem raugās visai skeptiski. Turklāt nevar aizmirst, ka Latvija noslēgusi divpusējos līgumus ar 16 valstīm par brīvu zemes tirgu.
Grozot valsts attieksmi jautājumā par zemes tirgu, būtu jāpārskata arī visi šie līgumi, un to Eiropa patiešām nesaprastu. Bet kāda tad ir patiesā situācija Latvijas zemes tirgū, tas vēl joprojām ir visai neskaidrs jautājums, jo pieejamā informācija ir pretrunīga.
Pēc Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamenta datiem, 2001. gada 30. jūnijā ārvalstnieku īpašumā bija 20377 ha zemes jeb 1,4% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes Latvijā, taču neatkarīgie informācijas avoti liecina, ka tieši pēdējā pusgada laikā ārvalstu zemes uzpircēji esot aktivizējušies. Varbūt tādēļ LSDSP frakcijas deputāts Arnis Kalniņš pauda viedokli, ka jau tagad 46000 ha Latvijas zemes pieder ārvalstniekiem.
Savukārt Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns zināja teikt, ka Latvijā ārvalstniekiem pieder tikai nepilns procents zemes platību. Te arī redzam, cik pretrunīgi ir viedokļi, jo neviens jau īsti precīzi nevar pateikt, cik hektāru vai procentu Latvijas zemes pieder ārvalstniekiem, tādēļ vispirms būtu jāizrēķina un tikai tad jāizdara valstiski secinājumi.
Taču jau tagad ir skaidrs, ka šis skaitlis nepārsniegs 2 – 3 procentu no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, kas nozīmē tikai to, ka bažām nav pamata un zemes Latvijā pietiks visiem. Vislielākās platības zemes ārvalstniekiem pašlaik pieder Dobeles, Liepājas un Talsu rajonā, bet vismazāk Madonas un Balvu rajonos. Savukārt Jelgavas rajonā 2001. gada 30. jūnijā ārvalstniekiem piederēja tikai 550 ha zemes, kas ir 0,6 procenti no lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Zemniekus šai sakarā satrauc konkurence ar ārvalstniekiem, kas domā nodarboties ar ražošanu uz Latvijas zemes. Zemnieku bažas daļēji varētu saprast, jo ārvalstniekiem ir pieejami daudz lētāki kredītresursi zemes iegādei, turklāt pašlaik zeme Latvijā ir vismaz piecreiz līdz desmitreiz lētāka nekā ES dalībvalstīs, kas nākotnē sola vieglu peļņu, jo nav grūti prognozēt, ka arī Latvijā zemes cena celsies.
Tomēr galvenokārt zemnieku satraukums saistīts ar neziņu par to, kas viņus sagaida ES pie brīva kapitāla, preču un darbaspēka kustības, tas arī kopumā rada bailes no svešā, iebraucējiem utt. Latvijas zemniekiem šobrīd netiek piedāvātas reālas iespējas iegādāties zemi, jo ne Pasaules Bankas programma, ne SAPARD šim mērķim līdzekļus neparedz, bet standartkredīts zemniekam ir pārāk dārgs prieks. Cits jautājums ir par to, vai saimniekot gribošie zemnieki maz vēlas iegadāties zemi īpašumā, jo ekonomiski izdevīgāk ir zemi īrēt. Pat Eiropas Komisijas atzinums liecina, ka zemes iegāde palielina ražošanas izmaksas vairāk nekā noma. Turklāt, ņemot vērā zemās ražošanas kvotas pēc integrācijas, ES lielās zemes platības var sevi neattaisnot.
Kopumā gan jāatzīst, ka uztraukums par Latvijas zemes iztirgošanu ārvalstniekiem ir bez pamata, jo būtu naivi domāt, ka ES pilsoņi masveidā iegādāsies zemi, lai nodarbotos ar lauksaimniecību. Iespējams, to darīs tikai ļoti nedaudzi. Ārzemnieki uz Latviju drīzāk skatās kā uz dabas pērli un vēlas iegadāties sev kādu gabaliņu zemes drīzāk savu estētisko, nevis finansiālo vajadzību apmierināšanai. Protams, aktuāls šeit ir arī ētiskais un nacionālais aspekts, ar kuru saskaņā Latvijas zeme ir nacionālā bagātība, kas jānodod no paaudzes paaudzē, proti, katram «savs stūrītis, savs kaktiņš zemes». Taču, lai arī kāda ir mūsu vēsture, mēs nevaram mūžīgi palikt par arāju tautu un sēdēt kā suņi uz siena kaudzes, sargājot savu zemi no investīcijām, no tūristiem un vēl sazin no kā. Galu galā arī lauksaimniecība ir nozare, kurai nepieciešamas investīcijas no ārienes, tādēļ tas, ka ārvalstnieki iegādājas Latvijas zemi līdz zināmai robežai ir pat mums izdevīgi.
