Polittehnoloģijas jomā Latvijā valda acīmredzams jaunu ideju apsīkums, vismaz attiecībā uz Latvijas mazākajām partijām.
Polittehnoloģijas jomā Latvijā valda acīmredzams jaunu ideju apsīkums, vismaz attiecībā uz Latvijas mazākajām partijām. Tās viena pēc otras sāk piekrist tēzei, ka viss jaunais bieži vien ir labi piemirsts vecais, un neko vēlētāju prātus aizraujošāku par parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai tā arī nevar izdomāt. Pirmais šāda veida precedents Latvijā jau ir noticis – Jura Žuravļova vadītā sociāldemokrātiskā partija «Jaunais spēks» ir sākusi parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Tam būtu jānotiek vienlaikus ar 8. Saeimas vēlēšanām. Nu «Jaunajam spēkam» ir parādījušies arī vismaz metodoloģiski domubiedri – Jaunā kristīgā partija (JKP) un Kristīgi demokrātiskā savienība (KDS) ir paziņojušas, ka nākamnedēļ sāks vākt parakstus, lai ierosinātu izmaiņas reproduktīvās veselības likumā.
It kā jau nebūtu nekas slikts, referendums, protams, ir demokrātijas neatņemama daļa. Tomēr te būtu vismaz divas iebildes. Mēs zinām, cik grūti valstij klājas ar budžeta «siksnas» kaut cik pieklājīgu savilkšanu, un to, ka referenduma rīkošana tai maksā teju vai miljons latu, bet abu šo referendumu patiesais mērķis ir minēto partiju iekļūšana nākamajā Saeimā. Jājautā, pirmkārt, cik ētiski būtu politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņu segt no Valsts budžeta? Otrkārt, cik tālu vajadzētu iesaistīties politikā dažādu reliģisko konfesiju pārstāvjiem vai noteiktu uzskatu piekritējiem? Baznīcu politizācijas gadījumā, zinot vismaz Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldē reģistrēto konfesiju skaitu, Latvijas sabiedrisko domu negaida nekāds cits rezultāts kā vien haoss.
Jāpiekrīt Reliģisko lietu pārvaldes priekšniekam Ringoldam Balodim, ka Latvijas tradicionālās konfesijas pēc būtības ir lielākās nevalstiskās organizācijas, ar kuru viedokli valstij būtu jārēķinās, taču diez vai būtu apsveicami šīs nevalstiskās organizācijas izmantot saujiņas cilvēku politekonomisko vajadzību apmierināšanai. Turklāt reliģija un reliģiskā pārliecība ir katra cilvēka privātā lieta, un jāšaubās, cik ētiski šādu viedokli paust kā publisku, pat, ja tā domā vairāki tūkstoši attiecīgas konfesijas piederīgo. Kas tādā gadījumā atliek citu konfesiju pārstāvjiem, un tiem, kas nepieder kādai noteiktai konfesijai? Tāpēc tiem, kas minētā referenduma sakarā cenšas runāt par kristīgo vērtību aizstāvību, vispirms būtu jāpaskatās uz sevi un jāpadomā, cik nopietni kristieši viņi paši ir. Turklāt vairāku pašmāju kristīgo konfesiju vadības problēma ir nespēja šķirt privāto no sabiedriskā, jo politiķis, pārkāpjot baznīcas slieksni, pārstāj būt politiķis, viņš ir tāds pats ticīgais kā cilvēki viņam apkārt, kas atnākuši lūgt Dievu vai piedalīties kādā reliģiskajā ceremonijā. Savukārt, ja konfesiju vai draudžu vadība pieļauj, ka baznīcas telpās tiek sludināti kādas partijas uzskati, attiecīgās baznīcas vērtības automātiski tiek nivilētas, no pārlaicīgā un dievišķā nolaižoties līdz ikdienišķajam sadzīves un latvju politikas līmenim. Tāpēc, šķiet, ir pienākusi situācija, kad draudžu un konfesiju vadībai būtu jāizstrādā savs ētikas kodekss priekšvēlēšanu laikā tāpat kā masu informācijas līdzekļiem. Starp citu, idejas šādam kodeksam var atrast arī katram kristietim zināmajos 10 baušļos, kur cita starpā ir nosodīta Dieva vārda piesaukšana nevietā.
Tāpēc labāk palikt pie tām pašām Saeimas vēlēšanām, kur varēs nobalsot gan kristieši, gan jūdaisti, gan musulmaņi, gan budisti. Un nobalsot par pieņemamāko politisko piedāvājumu, nevis par atbalstu kādas konfesijas uzskatu sistēmai. Turklāt, ja Latvija ir nostājusies uz integrācijas ceļa, kaut kā negribas ticēt, ka to spētu veicināt valsts varas un baznīcas saaugšana. Tā sabiedrību var tikai vairāk sašķelt – tradicionālo konfesiju piekritējos, jauno reliģisko kustību piekritējos un pārējos, kas, domājams, arī nebūs mierā ar šādu lietu kārtību. Kristīgā ētika liek domāt par kaut ko citu.
