«Tenors ir nopietna «diagnoze», nav viegli tam būt. Tas prasa augstu profesionalitāti un labu vokālo izglītību,» par sevi un kolēģiem saka Nacionālās operas solists Guntars Ruņģis.
«Tenors ir nopietna «diagnoze», nav viegli tam būt. Tas prasa augstu profesionalitāti un labu vokālo izglītību,» par sevi un kolēģiem saka Nacionālās operas solists Guntars Ruņģis. Kopā ar Miervaldi Jenču un Nauri Puntuli viņi jau vairāk nekā četrus gadus daudziem pazīstami vienkārši kā trīs tenori. Viņu dziedātās programmas, Jura Kulakova klavierspēles pavadītas, vairākkārt skanējušas arī Jelgavā. Par to, kas klausītājus gaida piektdien koncertā Ozolniekos, par ceļojumiem un atmiņā visilgāk paliekošo, par citām gluži parastām un nedaudz dīvainām lietām – «Ziņu» sarunā ar Guntaru Ruņģi.
Dažādais un vienojošais
Jūs esat vienaudži (visiem trim ir četrdesmit), tenori (reizēm dziedājuši vienas un tās pašas lomas), kolēģi Nacionālajā operā. Kuras vienojošās iezīmes ir sadarbības pamatā?
Esam ļoti atšķirīgi, bet ļoti labi saprotamies arī ikdienā. Katram ir savi plusi, savi mīnusi – tos īsti atklāj, tikai ilgāk kopā strādājot –, taču nesūdzos: ar kolēģiem uz skatuves ir viegli, un, ja vēl pie klavierēm ir tāds meistars kā Juris Kulakovs, viss kļūst daudz interesantāk. Tieši akadēmiskās dziedāšanas un ne tik ļoti akadēmiskā Jura Kulakova salikums, manuprāt, padara programmas dzīvotspējīgas.
Pastāstiet, lūdzu, par šīm programmām, pirmām kārtām – par to, ko dziedāsiet 1. martā.
Ozolniekos skanēs neapoliešu dziesmas, piedevās, iespējams, kāda spāņu dziesma no jaunās programmas, ko pirmoreiz dziedājām 26. janvārī «Admirāļu klubā». Neapoliešu dziesmas ir vispieprasītākās – Juris tām izveidojis labu orķestra pavadījumu, iznācis kompaktdisks. Mums ir arī latviešu, Ziemassvētku, Līgo vakara programma – dziesmas katrai dzīves situācijai.
Vai sadarbībā ar Juri Kulakovu īpaša nozīme bija faktam, ka Nauris Puntulis ir viņa grupas «Pērkons» bijušais solists, vai arī visi jau labu laiku iepriekš bijāt tuvāk pazīstami?
Mēs ar Nauri bijām līdzīgās pozīcijās – mans brālis ir grupas «Pērkons» bundzinieks, tā ka Juri pazinu jau sen. Domāju, ka Latvijā viņu zina katrs mūzikas cienītājs.
«Podus» atceras labāk
Kādā ekspresintervijā apmēram pirms gada pieminējāt gadījumu ar «Sony» televizoru, kas tehnisku iemeslu dēļ izrādes laikā novietots aiz senatnīga japāņu namiņa dekorācijas, gadoties ķibelei ar durvīm, pēkšņi kļuva aplūkojams skatītājiem kā tālas nākotnes vēstnesis gadsimtā, kurā rit operas «M – me Butterfly» varoņu dzīve. Vai kuriozi notikumi radošajās gaitās ir bieži?
«Nogāztos podus» parasti tiešām arī kolēģi operā atceras labāk nekā, teiksim, to, cik profesionāls bijis dziedājums. Pašlaik grūti atminēties, bet arī ar trim tenoriem un Kulakovu kuriozu noteikti bijis pietiekami. Nu, piemēram, ceļā uz Ameriku man atņēma pulksteni.
Kāpēc jums atņēma pulksteni?
Viņi teica, ka tur varot ievietot plastikāta bumbu.
Vai tas bija nesen?
Novembrī, kad devāmies uz Ameriku dziedāt valsts svētkos.
Jelgavas koncertu laikā nekas… līdzīgi atmiņā paliekošs negadījās?
Nē… neatceros… tur viss bija kārtībā.
Skolas gaitas un citi ceļojumi
Par tālākiem ceļiem atgādina ne tikai jau pieminētais gadījums lidmašīnā. Deviņdesmito gadu vidū, piemēram, esat mācījies Itālijā…
Mācījos pie izcila tenora Džanfranko Čekeles. Viņš sniedza izpratni par to, kas īsti ir itāļu skola un klasiski pareiza dziedāšana.
Kas itāļu skola ir jums?
Novirzieni ir dažādi. Es, piemēram, izglītojos «Mellocchi» tradīcijā. Šīs skolas pārstāvji ir tādi tenori kā Mario del Monako un Franko Korelli…
Kas noteica jūsu izšķiršanos par labu tai?
Varētu teikt, ka skolotājs izvēlējās mani. Tas notika pēc kādas izrādes Tallinā. Balss laba, bet dziedāt vēl jāpamācās, viņš sacīja un piedāvāja studēt (tas, protams, ir diezgan dārgs prieks). Mācīties braucu uz kādu mazpilsētu ap trīsdesmit kilometru no Padujas Ziemeļitālijā. Divpadsmit gadu šis tenors ir dziedājis «La Scala», Metropolitēnā, uzstājies kopā ar Mariju Kallasu, mācījies pie slavenā Mario del Monako brāļa Marčello Monako. To varētu saukt par tīru, klasisku itāļu skolu.
Runājot par to, kur esat dziedājis jūs pats, – kuras uzstāšanās īpaši palikušas atmiņā?
Ļoti daudz. Ar soloprogrammu esmu koncertējis Spānijā, lieliskas izrādes ir bijušas Igaunijā (atceros «Seviļas bārddzini», dziedāju Almavivu). Apmēram pirms gada trijatā bijām Stokholmā, esam dziedājuši Krievijā… Pēdējā laikā pieprasītāks tiešām ir trīs tenoru variants – tas ir atraktīvāks, ar nelielu šovelementu piedevu, man šķiet, publikai interesants, pavisam kas cits, nekā vienkārši nostāties pie klavierēm un skaisti dziedāt.
Kā jūs raksturotu šo atraktivitāti cilvēkiem, kas piektdien redzēs un dzirdēs jūs pirmoreiz?
To manīs līdz ar pirmajām dziesmām – vienkārši jābauda tās, un, ja sirds vietā nav akmens, mēs panāksim savu – publikai patiks! Atsaucība, protams, stimulē: ceram, ka koncertā Ozolniekos tās netrūks.
