Šķiet, ieejot 21. gadsimtā, būtu jāsāk domāt par patriotisma un entuziasma jēdzienu pārvērtēšanu mūslaiku Latvijā.
Šķiet, ieejot 21. gadsimtā, būtu jāsāk domāt par patriotisma un entuziasma jēdzienu pārvērtēšanu mūslaiku Latvijā. Proti, teju vai par trešās atmodas himnu kļuvušais lozungs, ka viss maksā tieši tik, cik maksā, būtu jāattiecina arī uz valsts amatpersonu atalgojumu, it īpaši to amatpersonu, no kuru darbības lielā mērā ir atkarīga sabiedrības drošība un nodokļu iekasēšana valsts budžetā. Līdzšinējā valsts politika, apzināti vairoties no amatpersonu atalgojuma problēmas risināšanas, vedina domāt tikai par to, ka šīs politikas realizētājiem vai viņu domubiedriem nav bijis izdevīgs nedz policistu, nedz muitnieku kvalitatīvs darbs, tāpēc nav ko brīnīties par to, ka daudzi smagi noziegumi netiek atklāti, ēnu ekonomika veido apmēram 40% no iekšzemes kopprodukta, bet pat starp salīdzinoši augsta ranga valsts amatpersonām laiku pa laikam atrodas pa kādam «korupcijas augli noplūkušajam».
Piemēram, valdošās koalīcijas attieksmi pret policiju uzskatāmi atklāj arīdzan aizvadītajā nedēļā dzirdētie fakti, ka ne viss papildu finansējums, kas bija paredzēts policijas darbinieku algu palielināšanai, tika izmantots šim mērķim, jo ar daļu no finansējuma segti sociālo nodokļu parādi. Laikam grūti nepiekrist Valsts policijas priekšniekam Jurim Rekšņam, ka tos nomaksāt bija nepieciešams, jo pretējā gadījumā varējusi rasties situācija, ka nākotnē parādi varētu būt tik lieli, ka tiktu bloķēti policijas konti un būtu apgrūtināta algu izmaksa policijas darbiniekiem. Jājautā, kurp tālāk, ja sociālā nodokļa parādi bija radušies policijai, kas izmeklē arī ekonomiskos noziegumus. Šādu situāciju grūti nosaukt citādi kā par valsts budžeta sastādījušo un atbalstījušo politiķu bezatbildību. Iekšlietu ministra Mareka Segliņa apņemšanās turpmāk stingrāk kontrolēt Valsts policijas vadības rīcībā nodotos līdzekļus, protams, ir apsveicama, taču, šķiet, sastādot Iekšlietu ministrijas budžetu, tās vadībai bija jāpieliek visas pūles, lai šādu absurda situāciju novērstu. Vispār iznāk kaut kā ačgārni – ar vienu kāju Latvija it kā jau būtu Eiropas Savienībā un NATO, bet policistu sociālā nodokļa parādi bija tik lieli, ka saskaņā ar J.Rekšņas teikto Valsts ieņēmumu dienests teju vai bloķēja policijas algu izmaksas kontus. Izskatās, ka valstij patlaban nav skaidru prioritāšu – aizrāvusies ar ārpolitisko mērķu realizāciju, tā ir pagriezusi muguru daudziem valstī notiekošajiem procesiem, neizvērtējot, kurš ienaidnieks Latvijai bīstamāks – ēnu ekonomika vai arī kāds potenciāls ārējais ienaidnieks. Skaidrs, ka ēnu ekonomikas darboņiem šāda situācija ir izdevīgāka – lai arī cik stipri būtu Latvijas bruņotie spēki, zemu atalgotā un tehniski bieži vien nepietiekami apgādātā Latvijas policija, muita un robežsardze ir tieši tas, ko viņi visvairāk vēlas, jo šāda situācija palielina korupcijas iespējas, taču samazina kontroles iespējas.
Nevienam nav noslēpums arī tas, ka no tiesībsargājošo iestāžu kabinetiem pēdējos gados ir notikusi vērienīga «smadzeņu» noplūde, jo privātajā sektorā šie paši darbinieki spēj nopelnīt daudzreiz vairāk. Vai šādi, nemaksājot pienācīgu atalgojumu valsts amatpersonām, valsts mēģina taupīt līdzekļus? Ja tā, tad tā ir taupība ar mīnusa zīmi, jo valsts šādā veidā daudz vairāk zaudē (piemēram, neiekasēto nodokļu veidā) nekā iegūst. Šo tēzi arī apstiprina valdības partiju nemitīgā vēlme politiski «kontrolēt» korupcijas apkarošanu valstī, radot dažādus birojus šā mērķa vajadzībai, taču par to darbības efektivitāti rodas šaubas, vēl pirms tie ir sākuši darbību.
Tāpēc Andra Bērziņa valdībai būtu jābeidz nodarboties ar neprofesionāli pasniegtu demagoģiju, bet jāķeras vērsim pie ragiem – jāatrod līdzekļi reālai un jūtamai tiesībsargājošo iestāžu darbinieku atalgojuma paaugstināšanai. Tas noteikti atmaksāsies. Katrā ziņā ir vērts šādu eksperimentu veikt vismaz gada garumā. Ja tas neattaisnosies, tad varēs veikt reorganizācijas, iestāžu vadības nomaiņu utt. Taču diez vai tā būs – vienkārši sabiedrība varēs pārliecināties, ka šīs problēmas ilggadēja nerisināšana nav bijusi nejaušība.
