Dzīve mēdz būt raiba kā dzeņa vēders. Arī Simonai tā ir. Viņa bija ar mieru «Ziņām» uzticēt to, kas jau vairākus mēnešus mainījis viņas ierasto dzīves ritmu.
Dzīve mēdz būt raiba kā dzeņa vēders. Arī Simonai tā ir. Viņa bija ar mieru «Ziņām» uzticēt to, kas jau vairākus mēnešus mainījis viņas ierasto dzīves ritmu. Pirms nosodīt jaunās sievietes izvēli, jāpadomā, kā katrs pats rīkotos līdzīgā situācijā, kad ir alkas pēc kaut kā tāda, ko mīļotais cilvēks nespēj sniegt.
Visi vārdi stāstā ir mainīti. Kad publikāciju izlasīsiet, jums būs skaidrs, kāpēc.
Simona nekad nav bijusi viena. Kā jau ikvienai izskatīgai sievietei, puiši viņai īpaši nebija jāmeklē. Taču pienāca reize, kad lemts bija satikt to īsto un liktenīgo – Arvīdu. Šī tikšanās bija Amora svētīta, viņa raidītā bulta nekļūdīgi trāpīja abu sirdīs, atstājot dziļu, siltu un saviļņojošu izjūtu kopu, kas, uzreiz skaidrs, ir mīlestība…
Simona un Arvīds ir kopā jau piecus gadus. Viņi iekārtojuši sev mājīgu ligzdiņu tepat Jelgavā. Nē, nē, tās nav stāsta beigas kā pasakā: «Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām…» Dzīve piespēlē dažādus izaicinājumus, un Simona vienu no tiem neatteicās pieņemt.
Arvīdam ir kāds īsts draugs jau no skolas laikiem – Jānis. Abi kopā mācījās, studēja un nu jau ikdienā tiekas vienā darbavietā – kādā ražošanas uzņēmumā, kur darbiniekus sūta komandējumos uz tuvākām un tālākām valstīm. Simona teic, ka ar Jāni viņai nekad nav bijušas sirsnīgas attiecības. Gluži pretēji – tikai paziņa vai, kā pati Simona viņu apzīmē: «Mana drauga draugs, un viss.»
Pavisam negaidīti pienāca vakars, kuru noteikti var dēvēt par izšķirošo. Pagājušā gada nogalē, Ziemassvētku laikā, Arvīds ar Jāni brauca kārtējā komandējumā uz Tallinu. Simonai «jau līdz acīm» bija daudzās dienas, kad jāpaliek vienai mājās, kur nu vēl satraucošajā, aizkustinošajā un ģimeniskajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Viņa nolēma doties abiem līdzi.
Visi trīs apmetās darbavietas maksātajā viesnīcā. Vakarā tajā atgriezās tikai Simona un Jānis, jo Arvīdam vajadzēja palikt visnotaļ garlaicīgajos, nedzīvajos un, pēc Simonas domām, samākslotajos pasākumos, kur «pulcējas visi svarīgākie kadri, kas nekavējoties jāķer ciet jaunu kontaktu dibināšanai». Arvīds ir radis daudz un neatlaidīgi strādāt.
Tovakar viesnīcā Simona ar Jāni iedzēra karstvīnu. Tika iztukšota visa pudele ķermeni atkausējošā tumši sarkanā dzēriena. Turpmākos notikumus Simona ataino šādi: «Sākumā tā bija tikai draudzīga pasēdēšana. Mēs runājām un runājām – par visu ko. Atsaucām atmiņā dažādus bērnības notikumus. Pēkšņi atcerējāmies, ka piecus gadus jau esam pazīstami, bet neesam iepazinuši viens otru tuvāk. Nezinu, vai šī apaļā skaitļa dēļ vai vienkārši tāpat, pasūtījām šampanieti numurā. Karstvīns un šampanietis bija iedarbīgs sajaukums – patīkams sagurums atslābināja visu ķermeni, izgaisa ikdienas problēmas, pazuda stress un rūpes. Biju brīva kā putns gaisā. Mēs nejauši satuvinājāmies. Es devu glāzi, lai Jānis piepilda to no jauna, un pavisam netīši, palīdzot pieturēt glāzi, viņš pieskārās manai rokai. Mēs saskatījāmies, it kā ielūkotos viens otra dvēselē. Jānis pievilka mani sev klāt, ieskatījāmies dziļi viens otram acīs un skūpstījāmies. Nokritām uz grīdas, noplēsām drēbes un… Tālākais nebija novēršams.
Dažādu uzņēmumu pārstāvju tikšanās reizei par godu tika rīkots saviesīgs pasākums, kurā manam mīļotajam vīrietim bija obligāti jāpiedalās. Tādēļ numurā viņš neatgriezās līdz pat rītam, un līdz pat rītam mēs ar Jāni mīlējāmies.»
Jānis ir precējies un divus gadus veca puisēna tēvs.
No rīta Arvīds paziņoja, ka līdz galam vēl viss nav nokārtots, tādēļ viņam Tallinā jāpaliek vēl dažas dienas. Bet Simona un Jānis atgriezās Jelgavā. Jāņa sieva tika brīdināta, ka, iespējams, Tallinā trijotnei būs jāuzkavējas ilgāk. Jānis ļāva viņai saprast, ka tā arī noticis, bet pats trīs dienas, kurās nemanot mijās diena ar nakti, pavadīja pie Simonas Jelgavā. «Jānis dzīvo Jelgavas rajonā, tādēļ tajās dažās minūtēs, ko pavadījām ārā, netīšām saskrieties ar viņa sievu bija gandrīz neiespējami. Jā, zināmā mērā mēs riskējām, taču tad tas bija vienalga,» domīgi stāsta Simona.
Kad atgriezās Arvīds, Jānis bija prom. Viņa sievai, protams, nekas netika stāstīts, taču kaut kas tomēr viņu attiecības sašķobīja. Varbūt tā bija Jāņa vainas apziņa un tās neizbēgamais pavadonis drūmums vai varbūt vēlme atgriezties Simonas gultā, kurā, ēdot pasūtītās picas, tika aizvadītas pēdējās diennaktis. Jāņa sieva ar dēlu aizbrauca paciemoties pie mātes Daugavpilī. Sagadīšanās bija pārāk uzkrītoša, jo arī Arvīdam bija jādodas kārtējā komandējumā uz Liepāju – klientu piesaistes nolūkā. «Nesaprotu, kā šī dubultaizbraukšana varēja gadīties,» brīnās Simona. «Dienās gāju uz darbu, bet naktīs biju kopā ar Jāni. Un tā tas turpinās vēl joprojām. Mēs izmantojam katru izdevību palikt divatā. Ir bijušas reizes, kad viņi abi – Arvīds un Jānis – ir kopā, iegrimuši darba plānu kalšanā, taču katrā brīvā brītiņā Arvīdam aiz muguras mēs ar Jāni kaislīgi glāstām, skūpstām viens otru. Tas ir tik satraucoši!» īstā jūtu lidojumā stāsta Simona.
Bet vai mīlestību ir iespējams dalīt uz diviem? «Es ļoti mīlu Arvīdu. Ja Jānis man piedāvātu no Arvīda šķirties, es atteiktos. Man ar Jāni nav nekā kopīga, izņemot labu seksu. Un es tā turpināšu, kamēr vien varēšu, tā ir interesanti,» apgalvo Simona. Viņai ar Jāni patīk, ka nav nekādu pienākumu vienam pret otru. Viņi mīl savas otrās pusītes un šķirties no tām netaisās. Un tomēr – kaut kas taču viņu mudināja krāpt mīļoto. «Jā, maiguma trūkums. Arvīds vienmēr ir noguris pēc smagajām darba dienām, un man viņam vairs ne laika, ne spēka nepaliek. Man bija vajadzīga aktīvāka intīmā dzīve, bet Arvīds it kā saprotamu iemeslu dēļ man to liedza. Jānis ir līdzīgā situācijā. Viņam trūkst sievas mīļuma. Viņa ir tāda valdonīga un nepiekāpīga. Vīrietim ir grūti to izturēt, kaut arī Jānis viņu ļoti mīl. Un vēl kas zīmīgs jāpiebilst. Es esmu pilnīgs pretstats Jāņa sievai. Esmu brīva savā garā, nebaidos no stiprāka vārda, dzēriena un cigaretēm. Mans augums atšķiras no Jāņa sievas. Viņa ir tievāka, es – figūrīga. Jānim arī piemīt tas, kā nav Arvīdam, – spēcīga miesasbūve, spalvainas krūtis, izteikta vīrišķība. Viens ir blonds, bet otrs – tumšmatis. Abi ir izskatīgi vīrieši, taču dažādi. Starp citu, mēs ar Jāni redzam līdzīgus sapņus – esam pieķēruši sevi naktī pamostoties smagām aukstu sviedru lāsēm uz sejas. Sapņojam, ka mīlējamies viens ar otru,» atklāj Simona.
Viņi nebaidās tikt pieķerti, jo situācija pilnīgās dzīves realizācijai ir ļoti labvēlīga. Jāņa sieva Simonai reiz pārliecināti uzsvērusi, ka ir laba sieva un drauga draudzene neesot vīra gaumē. Simona mīļā miera labad to vienmēr apstiprinājusi. Savukārt Arvīds uzticas savam «godīgajam» draugam. «Tikai nepadomā, ka man ar Jāni ir tikai sekss. Tā nebūt nav. Vakaros mēs našķojamies ar augļiem, saldējumu. Izbaudām iepriekš tik trūkstošo romantikas burvību. Tikai dāvanas gan nepasniedzam, tās taču otras pusītes var pamanīt. Laiks, ko pavadām kopā, ir skaists ar kokteiļiem, ar «pūciņām», ar glāstiem. Protams, pienāk brīdis arī mežonīgai kaislei. No Arvīda to nesagaidīsi,» sapņaini stāsta Simona. Viņa arī apgalvo, ka Jānis solījis ar citām vairs sievu nekrāpt, kā tas dažkārt gadījies iepriekš. Tagad tikai Simona būšot viņa pastāvīga mīļākā.
«Mēs neko ļaunu Arvīdam un Jāņa sievai nedarām. Tagad esmu kļuvusi Arvīdam mīļa, vairs tik bieži neuzbāžos, alkstot glāstus, un tas viņam patīk. Arī Jāņa sievai ir vieglāk – nekas netiek prasīts. Jānim ir labi, viņš aiziet mājās, tur viņu gaida siltas pusdienas, izgludināta veļa, mīloša sieva un bērns. Jānis ļoti mīl savu dēliņu un vienmēr pie viņa atgriezīsies. Tā iznāk, ka mēs visi četri beidzot esam apmierināti. Varbūt tieši tā vajadzēja būt. Tā bija ierakstīts zvaigznēs, tikai žēl, ka spīdekļu valodu neprotam. Nu gluži kā teicienā: «Viss, kas notiek, notiek uz labu.»
***
PSIHOLOGA KOMENTĀRS
Katram ir tiesības uz laimi
Par Simonas piedzīvoto un līdzīgiem gadījumiem savu viedokli izsaka Kandavas ģimeņu centra «Vesta» īpašniece «Papardes zieda» psiholoģe Dita Lūka.
Divu cilvēku attiecības ir ļoti sarežģīts un neprognozējams process. Bieži vien partneris nespēj pilnībā apmierināt visas sava mīļotā cilvēka vēlmes, tādēļ agri vai vēlu šīs nepiepildītās lietas iznāk atklātībā un tiek meklēta kompensācija attiecībās ar citu cilvēku.
Simonas stāstītais un piedzīvotais dzīvē nav retums. Tā visbiežāk notiek tad, ja partneri neprot izrunāties par savām vajadzībām un vēlmēm, neprot virzīt savu otro pusīti uz sev nepieciešamo uzvedības modeli.
Nav iespējams cilvēkam kļūt par pilnību visās sfērās, bet izprast savu partneri un mēģināt pielāgoties var visi. Ja partneris meklē trūkstošo ārpus ģimenes, gadās, ka veiksmīgu blakusattiecību rezultātā pat uzlabojas partneru savstarpējās attiecības. Gluži kā Simonas gadījumā – abi jūtas labi, jo ir kompensētas trūkstošās vajadzības un otrs liek mierā ar sen apnikušajām vēlmēm. Attiecības ar šāda veida «uzspodrināšanu» var saglabāties pat visu mūžu. Bet vai tas sagādā gandarījumu arī morālajā plāksnē? Tas jājautā pašam sev.
Nav viegli pateikt, vai tas ir labi vai slikti. Tas atkarīgs gan no pāra spējas sadzīvot ar emocionālo slodzi, kas nāk gan no dubultattiecībām, gan no personīgajām īpašībām.
Cilvēks ar nepiepildītām vēlmēm pēc maiguma, mīlestības, sapratnes pats drīz vien kļūst nervozs, agresīvs un kašķīgs. Katram no mums ir tiesības uz laimi. Un, ja cilvēks ir atradis veidu, kā to iegūt, nekaitējot citiem, par to var tikai priecāties.
***
Ko jūsu attiecībās partneris nespēj piepildīt? Kas liekas traucējošs, neizprotams vai nepatīkams viņa attieksmē? Rakstiet lappusei «Starp mums» Raiņa ielā 20, Jelgavā, LV-3001, vai pa e-pastu .
