2001. gadā reģistrēto noziegumu skaits Latvijā sasniedza 51 082. Tas ir augstākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā.
2001. gadā reģistrēto noziegumu skaits Latvijā sasniedza 51 082. Tas ir augstākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā. Taču palielinājums attiecībā pret 2000. gadu nav ievērojams un veidoja tikai 1,8%. Noziedzības paaugstināšanos, salīdzinot ar deviņdesmito gadu vidu, daļēji var izskaidrot ar jaunā Krimināllikuma stāšanos spēkā 1999. gada aprīlī, līdz ar to būtiski mainījās noziedzīgo nodarījumu klasifikācija un uzskaite.
Ja paanalizē sīkāk noziedzības struktūru un tās tendences aizvadītajā gadā, jākonstatē, ka lielāko daļu tajā aizņem mazāk smagi noziegumi un kriminālpārkāpumi. Savukārt sevišķi smagu noziegumu skaits pēdējos trijos gados ir nedaudz samazinājies, un pērn tādu ir reģistrēts 5 730, 2000. gadā – 5 809, bet 1999. gadā – 6 632.
Vislielākais noziedzīgo nodarījumu skaits (tikai nedaudz mazāk par pusi) ir paveikts Rīgā, apmēram tikpat daudz lauku rajonos, bet situācija salīdzinoši mierīgāka ir bijusi republikas pakļautības pilsētās. Pērn noziedznieki gandrīz divas reizes intensīvāk uzdarbojušies Rēzeknes rajonā, uz pusi rosīgāki tie ir bijuši Daugavpils un Balvu rajonā. Savukārt noziedzības līmenis visvairāk samazinājies Ventspils, Bauskas un Gulbenes rajonā. Starp sevišķi smagajiem noziegumiem lauvas tiesu aizņem laupīšana – 3 059 –, 319 no šāda veida noziegumiem izdarīti lauku viensētās vai dzīvokļos.
Tradicionāli augsts Latvijā ir tīši nodarīto dažādas pakāpes miesas bojājumu skaits. Pērn tādu ir gandrīz tūkstotis, tai skaitā 103 – ar letālām sekām. Latvijas teritorijā šajā gadā izdarīts 214 (kopā ar mēģinājumiem) tīšu slepkavību un bijusi 121 izvarošana.
Puse no sevišķi smagajiem noziegumiem ir atklāta, un kopējais atklāto noziedzīgo nodarījumu procents pērn veidoja 45,5, kas nav slikts rādītājs. Tomēr situācija ar noziedzību un sabiedrisko kārtību valstī nav tik rožaina, kā varētu secināt tikai no sausiem statistikas datiem. Vispirms jāņem vērā tas, ka skaitļi ne vienmēr atspoguļo objektīvo ainu un blakus oficiāli reģistrētajai pastāv arī latentā noziedzība. Taču arī bez šīs aksiomas cipari vienā otrā jomā mūsu valstī liecina par negatīvo tendenču pastiprināšanos.
No gada uz gadu paaugstinās noziedzīgo nodarījumu skaits, kas izdarīti sabiedriskajās vietās. Pērn tie bijuši 16 941, kas ir gandrīz trešā daļa no kopskaita. Šis fakts liek nopietni izvērtēt Valsts policijas Kārtības policijas darba organizāciju un efektivitāti, jo nav pieļaujams precedents, ka savas valsts pilsoņi paliek neaizsargāti publiskās vietās. Laikam vietā ir sen pārbaudīts kārtības uzturētāju ekonomiskās pamatotības princips – ar pašreizējiem spēkiem un resursiem nodrošināt policista klātesamību un aizsniedzamību jebkurā sabiedriskā vietā un gadījumā.
Pēdējos trijos gados konsekventi paaugstinās nepilngadīgo noziedzības līmenis. Pērn nepilngadīgās personas ir papildinājušas noziedzīgo nodarījumu skaitu Latvijā par 3 987 gadījumiem, kas ir par 2% vairāk nekā 2000. gadā. Tā vien šķiet, ka pamazām sāk atspēlēties savulaik krietni samazinātais nepilngadīgo lietu inspektoru skaits, kā arī sarukušās iespējas pusaudžiem atrast nodarbi interešu pulciņos un citās ārpusskolas iestādēs no mācībām brīvajā laikā. Taču šai parādībai gluži kā aisbergam ir arī sava neredzamā daļa. Proti, kriminālajā statistikā neparādās tie nodarījumi, kuros nav nozieguma subjekta tā mazgadības dēļ.
Kā zināms, mūsu valstī kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem iestājas tikai no 14 gadu vecuma. Taču vispārzināms fakts ir, ka mūsu valstī dažs labs uz noziedzības ceļa nostājas (precīzāk – viņu nostāda gados vecāki noziedznieki) vēl pirms 10 gadu sasniegšanas. Šī parādība ir visdramatiskākā un viskliedzošākā lappuse mūsu kriminālistikā, un tās izskaušanai ir vajadzīga kompleksa visas sabiedrības pieeja, kas nav panākama bez vispārēja labklājības līmeņa celšanas valstī. Tādus pašus secinājumus var izdarīt, arī nedaudz ielūkojoties noziedzības ģeogrāfijā. Noziedzīgo nodarījumu skaita palielināšanās pērn novērojama tieši depresīvajos Latgales lauku rajonos.
Iekšlietu un aizsardzības komisiju vispirms interesē tiesībsargājošo iestāžu darbs galvenā justīcijas principa – soda nenovēršamības – īstenošanā. Fakts, ka gandrīz katrs otrais noziedzīgā nodarījuma vaininieks paliek nesodīts, nav labs rādītājs. Taču tas nav daudz spožāks arī valstīs, kuras tiek atzītas par attīstītām. Nestrādā mūsu policija, prokuratūra un tiesas sliktāk kā citur pasaulē. Reizēm nav pat skaidrs, kā ar zemu tehnisko un citu materiālo nodrošinājumu visumā tomēr spējam kontrolēt situāciju – par spīti dažkārtējiem juridiskiem «kūleņiem», lemjot par kriminālvajāšanas uzsākšanu vai drošības līdzekļa noteikšanu un citiem gadījumiem, kuros, vienkāršā valodā runājot, vieni sēdina aiz restēm, citi laiž ārā. Šī tēma ir vesela pētījuma vērta, tāpēc šoreiz sīkāk to neiztirzāšu.
Prokuratūra pērn ir palielinājusi uz tiesu nosūtīto lietu skaitu par 7%, gandrīz tikpat vairāk kļuvis apsūdzēto personu. Tas liecina par izmeklētāju darba intensifikāciju un tā kvalitātes paaugstināšanos. Plašumā vēršas tā dēvētā saīsinātā procesa kārtībā izmeklēto kriminālo nodarījumu skaits. No visu pabeigto krimināllietu kopskaita šīs kategorijas lietas pērn veidoja 16%. Ir krietni sarucis nepabeigto lietu atlikums.
Savukārt fakts, ka par 12% ir samazinājies izbeigto lietu skaits un papildizmeklēšanai nosūtīto materiālu skaits kļuvis mazāks par 13%, liecina par izziņas iestāžu (galvenokārt policijas) darba kvalitātes uzlabošanos.
No visa pieminētā optimistiskus secinājumus izdarīt būtu tomēr pāragri. Saeimas Iekšlietu un aizsardzības komisiju piesardzīgu dara nelielie skaitļi, kas raksturo ekonomikā veiktos noziedzīgos nodarījumus. Pērn tādu valstī kopumā ir reģistrēts 2 339. Šajā jomā atklāto nodarījumu lielāko daļu veido mantas piesavināšanās un krāpšanas gadījumi, kurus ir pastrādājuši pie rokas pieķerti «pēdējās instances» darboņi, nevis to iedvesmotāji un organizatori. Par to liecina arī fakts, ka par kontrabandu ierosināto krimināllietu skaits pērn ir tikai 54, no kurām atklātas vienīgi 19, bet uz tiesu nosūtītas pat ne tik. Par kredīta un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu ierosinātas 17 lietas, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas – 121 (vairāk nekā divas reizes mazāk nekā 2000. gadā). Liekas, šajā gadījumā ar muitas un Finansu policijas kritizēšanu jau sen ir par maz un nobriedusi nopietna nepieciešamība pēc valstiskas programmas izstrādes cīņai ar šiem noziegumiem. Ar to vien, ka operatīvās ziņas vēsta par «ēnu ekonomikas» apgrozījumu 30 – 40% robežās no valsts kopbudžeta līdzekļiem, aprobežoties nedrīkst. Šī informācija ir jāpārvērš par juridiskiem pierādījumiem pret tiem, kas izputina mūsu valsti. Un ne jau bez saistības ar ekonomiskajiem noziegumiem pēdējā gada laikā un šā sākumā Latviju satricināja augstu valsts amatpersonu un uzņēmēju slepkavības. Ar to mests izaicinājums ne tikai Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm, bet visai valstij kopumā. Domāju, ka pienācis pēdējais laiks nekauņām sniegt adekvātu atbildi. Saeimas Iekšlietu un aizsardzības komisija ir gatava intensīvi strādāt pie likumdošanas jautājumiem, lai radītu pietiekamu normatīvo bāzi tiesībsargājošo iestāžu rīcībai. Šos procesus pastāvīgi aktivizē un kontrolē arī mūsu frakcijas komisijas deputāti.
Jānis Čevers, Iekšlietu un aizsardzības komisijas loceklis (LSDSP frakcija)
