Jelgavas Sākumskolas pirmsskolas skolotājas ir iekārtojušas rotaļlietu izstādi, kuras eksponāti gatavoti pašu pedagogu rokām.
Jelgavas Sākumskolas pirmsskolas skolotājas ir iekārtojušas rotaļlietu izstādi, kuras eksponāti gatavoti pašu pedagogu rokām. Šādam darbam kolēģus rosina skolotāja Ilva Cišeiko, kas pati gatavo lellīšu piegrieztnes. Skolotāji pacietīgi ada un šuj rotaļlietas jau otro gadu. Kāpēc gan? Rotaļlietu pilni veikali…
Tā kā televīzija un video piedāvā jau gatavus tēlus, bērns ir tikai pasīvs vērotājs, līdz ar to viņam nav jāpiepūlē fantāzija un tā tiek «noplicināta». Lai šo trūkumu kompensētu, pedagogi apzināti veido rotaļlietas, kuras nav izstrādātas pilnīgi visos sīkumos, tās bērniem ir jāpapildina, jāatdzīvina, iztēlojoties gan darbībā, gan dažādās situācijās. Fantāzija būs nepieciešama kā skolā, tā arī visā turpmākajā dzīvē (spēja sacerēt un rakstīt domrakstus, izklāstīt savas un uzklausīt citu domas).
Masu mediji «ražo» teletūbijus, pokemonus utt. Kas ir šie televīzijas briesmonīši? Dzīvnieki? Putni? Cilvēki? Vai viņu uzvedība ir atdarināšanas vērta? Ko labu, patiesu viņi māca bērniem? Tā ir liela rūpnieka viltība – kā izvilināt naudu no vecāku maciņiem. Visi apģērbi, sulas, «fiškas», rotaļlietas ar briesmonīšu attēliem, bērni tās tik labprāt lūdz nopirkt… Par cilvēku bērns veidojas, tikai atdarinot pieaugušos, par sevi vecākus bērnus vai līdzaudžus, tātad – cilvēkus. Patiesās vērtības cilvēciskās attiecībās ienes pasakas. Mūsu pirmsskolas pedagoģes ir gatavojušas pasaku personāžus.
Īpašas sarunas vērtas ir Bārbijas. Un meitenes izspēlē mammas lomu, iekšēji gatavojoties tālākajai dzīvei. Vai Bārbijai ir vajadzīga mamma? Nē! Tā ir pieaugusi jaunkundze ar nobriedušu ķermeni, kam vajadzīgi tērpi, mēbeles, mašīna, Kens utt. Bet par to visu kādam ir jāmaksā… Vai tas, kas māca otru novērtēt pēc ārējā izskata vai mantiskā stāvokļa, ir labākais un vajadzīgākais? Kurš no mums var galvot, ka pusaudžu vecumā, kad ārējais izskats kļūst vai par pasaules galam līdzīgu problēmu, jūsu meita būs ārēji līdzīga Bārbijai. Un viņas puisis, viņas pirmā mīlestība nebūs Kenam līdzīgs, bet dzīvs cilvēks ar jūtīgu sirdi, kas jūsu meitā nemeklēs tikai ārējās vērtības?
Pirmsskolas vecuma bērni ir atdarinātāji, viņi atdarina ne tikai savu vecāku gaitu, runas manieri, bet arī pieaugušo attieksmi pret dzīvi. Ja skolotāja raksta plānus vai atskaites, tas nav darbs ar redzamu rezultātu, kuru var reāli lietot. Vērojot šādu nodarbi, bērns negūst pārliecību, ka pieaugušais strādā. Taču, ja pedagogs rūpīgi ada vai šuj, savu rokdarbu ietin, bērns var vērot darbīgu pieaugušo, apjautāties: «Kas tas ir? Vai tu to gatavo mums? Ko ar to varēs darīt?» Bērnam tiek dota iespēja vērot visu darba procesu pilnībā: no tā sākuma līdz rezultātam – gatavai lellei. Tas netieši norāda, ka «mēs tev, skolotāj, esam nozīmīgi, jo tu tā centies mūsu dēļ; mēs ar šīm lellītēm varam rotaļāties, varam iestudēt pasaku ludziņas».
Šīs rotaļlietas ir gatavotas no dabīgiem materiāliem un pildītas ar aitas vilniņu, tātad šie materiāli nav alerģiski. Mūsdienās tas nav mazsvarīgi. Ar saviem darinājumiem vēlamies sniegt ierosmi mūsu iestādes audzēkņu māmiņām rokdarbniecēm kādai jaunai lellītei, kas būtu īpaši mīļa tādēļ, ka to darinājusi tieši mana māmiņa man un es spēlēdamies saņemšu atpakaļ to mīlestību, kuru viņa būs ielikusi.
