Grafīti – māksla vai huligānisms? – savā projekta darbā jautā Jelgavas 2. ģimnāzijas 11.a klases meitenes Dace Vitkus, Renāte Rudzīte un Evita Ķēķe.
Grafīti – māksla vai huligānisms? – savā projekta darbā jautā Jelgavas 2. ģimnāzijas 11.a klases meitenes Dace Vitkus, Renāte Rudzīte un Evita Ķēķe.
Man līdzīgajiem, kas līdz šim nezināja, ko šis vārds nozīmē, jāpaskaidro, ka ar «grafīti» saprot zīmējumus, ko parasti veido jaunieši ar aerosola krāsām uz nomaļām sētām, sienām, tuneļos u.tml.
Kurš «ir sagājis sviestā»?
Ģimnāzijas kultūrvēstures skolotāja Ilze Vazdiķe meiteņu darbu novērtējusi ar augstāko atzīmi, tas izvirzīts projektu konkursam pilsētas mērogā. Un tiešām glīti iesietās lapas, labā valodā uzrakstītais teksts vairāk atgādina studentu kursadarbu. No šīs centības ir arī nākusi ideja sarīkot Jelgavā grafīti festivālu. Ar pilsētas galvenā mākslinieka Georga Svikuļa priekšnesumu tā tika izskatīta Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļas sapulcē. Tad nu līdz «Ziņām» nonāca atsauksmes, ka varbūt kaut kas «ir sagājis sviestā».
Iztālēm runājot, ir tāds pārbaudīts vadītāju likums: ja nevari kaut ko nelāgu novērst, tad uzņemies kļūt par līderi šajā procesā un novirzi to tādā gultnē, lai negatīvās sekas būtu pēc iespējas mazākas. Piemēram, ja miera laikos armijā komandieris uzzina, ka neatkarīgi no viņa gribas nākamnakt padotie slepus plāno kādu dullu svinēšanu, tad labāk pašam labā omā tur ierasties, varbūt pat uzsaukt tostu un galu galā novērst, ka kāds dzērumā grābstītos gar ieročiem vai automašīnu atslēgām. Kā uzskata skolotāja I.Vazdiķe, kaut kādā mērā līdzīgi ir ar grafīti. Tas nāk iekšā Latvijas pilsētās neatkarīgi no mūsu gribas, un ir pienācis laiks to ieraudzīt un attiecīgi kontrolēt.
Uzraksti uz sienām it kā nav sveši jau no agrākiem laikiem: «Milda + Jānis», «Osama bin Grūtups», «Latvija bus briva, mes uzvares», kur nu vēl krievu vārdi ar mazāku burtu skaitu ir bijuši lasāmi gan uz sētām dzelzceļa malā, gan nomaļos kaktos, gan smilšakmens klintīm pie Gūtmaņa alas Gaujas Nacionālajā parkā. Taču, attīstoties zīmējumu, gravējumu izpildīšanas tehnikai, šī tendence ir sākusi sist augstāku vilni.
Vai Jelgava ir cietusi par maz?
Jelgavas māksliniece Ilze Emse saka tā: «Ceļojot uz Rietumiem un, piemēram, braucot cauri Varšavas jaunajiem daudzdzīvokļu namu rajoniem, pilnīgi brēkt gribas, skatoties, ka tie ir nodzīvoti un nopūsti ar krāsu līdz bezjēdzībai. Un karā daudz cietušajai Jelgavai, kur tā jau ir vērojama nesakārtotība, tiek apgānīti pieminekļi, lauzti soli pie autobusa pieturām, tāds grafīti pavisam neiederas. Cik es zinu, arī latviešu starp to zīmētājiem nav. Tā ķēpāšanās nāk no padibenēm, Ņujorkas ielu bandu «apkalpojamo» teritoriju iezīmēšanas. Es tiešām zinu ļoti maz tādu grafīti darbu, ko tiešām varētu uzskatīt par mākslu. Vēl jāņem vērā, ka tie netop ar krītiņiem uz asfalta, bet gan ar krāsām, kas saglabājas gadiem. Ja jautājums par šādiem zīmējumiem tiek iztirzāts Mākslinieku savienības līmeņa sapulcē, pat kaut kādā saistībā ar pavasaros tradicionālajām Mākslas dienām, tad gribot negribot tas vedina uz domām, ka īstā māksla, kas prasa izglītību, radošus pūliņus, mūsu sabiedrībai vairs nav vajadzīga».
Grafīti pieder pie «hip hop» žanra. Tas ir līdzīgi kā reperis Ozols. Protams, ir daudz tīņu, kuriem viņš patīk, un ir noliedzēji. Bet Ozola gadījumā tu vari neiet uz koncertu vai noskurinoties pārslēgt citu TV programmu, turpretī zīmējums uz tavas mājas gala būs redzams katru mīļu dieniņu neatkarīgi no tava garastāvokļa un uzskatiem par skaisto.
Azarts esot radošs
Ģimnāzijas censonītes Jelgavas policijā ir noskaidrojušas, ka sods par ēku bojāšanu, tajā skaitā apķēpāšanu ar uzrakstiem un zīmējumiem, ir no Ls 5 līdz Ls 50. Ja vainīgie ir jaunāki par 14 gadiem, tad sodu maksā vecāki. Sabiedrība gan esot diezgan nevērīga šajā lietā, tādēļ vairumā gadījumu huligāni paliekot nesodīti. Ir bijuši gadījumi, kad aizturētie taisnojas, ka paši neko nav zīmējuši, bet tikai skatījušies, kā to dara. Tomēr šie apgalvojumi viņus neatbrīvo no soda par līdzzināšanu noziegumā, par ko gan parasti tiek saņemts vienīgi mutisks rājiens. Viens no Rīgā pazīstamākajiem grafīti virziena pārstāvjiem, kas uz sienām parakstās ar vārdu «Krys», taču pēc pases ir Vadims Meišāns, projekta darbā iekļautajā intervijā stāsta, ka reiz savas nodarbes dēļ Vācijā sēdējis cietumā un pat ar 300 DM tur piekukuļojis policiju, lai nesaņemtu aizliegumu iebraukt valstī nākamreiz. Pastāv arī viedoklis, ka šīs paslēpes ar policistiem, grafīti zīmētāju darbiem piešķir īpašu «smeķi». Kaut gan tas laikam raksturo šīs parādības pirmsākumus. Kā saka skolotāja I.Vazdiķe, viņa ir vērojusi, ka, piemēram, Vācijā grafīti iegūst pozitīvu, reglamentētu nostādni. Acīmredzot tur legālos zīmētājus vairs policija nebaida.
Kurš pirks krāsu?
Pēc ģimnāzijas meiteņu aptaujas datiem, 84,2% respondentu grafīti uzskata par mākslu, kurai vajadzīgs gan valsts, gan sabiedrības atbalsts. Kas attiecas uz izmaksām, pēc V.Meišāna teiktā, varot gadīties, ka vienam zīmējumam ir nepieciešami kādi simt krāsu baloniņi, no kuriem katrs maksā ap trīs lati. Ja vēl jādod kukuļi un vēl nez kas… Par šo aptauju gan jāpiebilst, ka diez vai tā aptvēra sabiedrības konservatīvāko daļu – pensionārus, kas pēc divdesmit gadiem varētu veidot ceturto daļu Latvijas sabiedrības.
Pilsētas galvenais mākslinieks G.Svikulis jauniešu iniciatīvai ir devis «zaļo gaismu». Vajag ļaut jaunajiem iztrakoties, taču visas izmaksas lai «iet» uz viņu pašu kabatu. Pilsēta varētu dot tikai iznīkušās rūpnīcas RAF sētu gar Rīgas – Jelgavas dzelzceļa sliedēm. Šis grafīti festivāls, kas varētu notikt kaut kad maijā, tomēr netiks saistīts ar Mākslas dienām, kaut gan tas «Krys» jeb V.Meišāns, pēc G.Svikuļa vārdiem, ir «kolosāli talantīgs, foršs čalis». Ja sazīmētais nepatiks, galu galā varēs to aizkrāsot ciet. Skaidru ziņu gan nav par to, kurš tad pirks krāsu.
Jautājumu šajā lietā ir vairāk nekā atbilžu, tādēļ, cienījamie lasītāji, lūgums par tiem izteikties.
