Līdz ar plašāku gastronomisku labumu pieejamību zināma sabiedrības daļa izveidojusies par īsteniem jūras un okeāna produkcijas faniem, cūkas, liellopu un vistas gaļu savās maltītēs aizvietojot ar eksotiskām zivīm, garnelēm un tamlīdzīgiem gardumiem.
Līdz ar plašāku gastronomisku labumu pieejamību zināma sabiedrības daļa izveidojusies par īsteniem jūras un okeāna produkcijas faniem (tiesa, savas maksātspējas ietvaros), cūkas, liellopu un vistas gaļu savās maltītēs aizvietojot ar eksotiskām zivīm, garnelēm un tamlīdzīgiem gardumiem.
Pieņemot, ka jūras produkcijas cienītāji dzīvo arī Lielbritānijas austrumu piekrastē, turienes gardēžus atliek tikai apskaust, jo gluži kā mistikas filmās, izraisot pastiprinātu siekalu izdalīšanos vietējiem ūdens radības notiesāt kārajiem ļautiņiem, Atlantijas okeāna ūdeņus netālu no Menas salas masveidīgi apsēduši…. omāri. Pieejamā informācija liecina, ka aizvadītajā gadā noķerto omāru kopsvars sasniedz piecdesmit sešus miljonus mārciņu (mazliet vairāk nekā divdesmit pieci tūkstoši tonnu), kas vairāk nekā trīskārt pārsniedz astoņdesmito gadu vidus rādītājus.
«Pēdējo desmit gadu laikā neaprakstāmā tempā ir palielinājies omāru skaits, taču neviens nespēj sniegt sakarīgu atbildi, kāpēc,» stāsta Menas Universitātes jūras ekoloģijas asociētais profesors, doktors Braiens Bīls.
Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc Menas salas apkārtne pēkšņi kļuvusi par omāru paradīzi, B.Bīls kopā ar savu zinātnieku komandu cenšas arī atrast veidu, kā panākt, lai šo vēžveidīgo skaits pārāk strauji nemazinātos.
Doktors B.Bīls, kas pats savulaik ir nodarbojies ar omāru ķeršanu, uzskata, ka dažu gadu laikā lomu lielums varētu nokristies līdz līmenim, kāds bija pirms desmit gadiem, tāpēc savlaicīgi jāveic attiecīgi pasākumi, kas to varētu novērst. Un doktors meklē veidus, kā omārus varētu audzēt «pa pusei mākslīgos apstākļos». Diemžēl sākotnēji laboratorijās un speciālos inkubatoros audzētie omāri lielākoties bija izmēros diezgan nīkulīgi, tādējādi rezultātu varēja uzskatīt nevis par potenciālā cilvēku maltīti, bet gan par zivju, krabju un citu ūdens plēsoņu barību.
«Toreiz mēs gribējām pārbaudīt, vai varam omārus izaudzēt mākslīgi un kā tie pēc tam adaptējas un spēj attīstīties apzināti radītā «dabīgajā» vidē,» atceras B.Bīls. «Šajā nolūkā tos ievietojām speciālos rezervuāros, – tur tika radīti apstākļi, kas bija maksimāli pietuvināti videi, kādā omāri dzīvo ikdienā.»
Īrijas Nacionālajā Golvejas mīkstmiešu izpētes laboratorijā asociētais profesors turpināja savus pētījumus, tīklveida rezervuārā ieslodzītus mazos omārus «pakarinot» aptuveni trīs pēdas virs okeāna dibena. Ap septiņdesmit pieci procenti vēžveidīgo ne vien izdzīvoja, bet arī auga un attīstījās.
«Vispār tā bija diezgan dīvaina ideja,» tagad domā zinātnieks. «To neviens nekad agrāk nebija darījis. Līdz tam aktivitātes šajā jomā aprobežojās vai nu ar inkubatorā izaudzētiem un savā vaļā palaistiem pavisam maziem vai arī pieaugušiem omāriem. Nebija mēģināts iet šo vidusceļu, kura beigās omāru nevar saukt ne par dabīgi izaugušu, ne par mākslīgi audzētu.»
Zinātnieks izteicis cerību, ka viņa omāru audzēšanas sasniegumi un atklājumi tiks izmantoti nākotnē, tādējādi nodrošinot, ka to lomi nesamazināsies un arī pēc gadiem Menas salu varēs saukt par omāru paradīzi.
«Tas, ka mēs joprojām nespējam izskaidrot, kādi faktori ietekmē omāru populācijas dinamiku, zināmā mērā ir uzskatāms par draudu, jo neviens nevar pateikt, cik ilgi vēl šie lieliskie rezultāti (lomi) varētu noturēties.»
Tomēr doktora B.Bīla darbība neaprobežojas tikai ar omāru audzēšanas sakarību izpēti. Papildus tai viņš jau kopš 1987. gada kopā ar domubiedriem meklē veidus, kā veicināt mīkstčaulas ēdamo gliemežu vairošanos, jo to nozvejas rādītāji pēdējo piecpadsmit gadu laikā nav bijuši pārāk augsti. Asociētais profesors un viņa komanda pēdējos piecpadsmit gadus nemitīgi centusies izzināt, kādi apstākļi uz gliemežiem iedarbojas visefektīvāk, kā tos pasargāt no nevēlamām parādībām un citas nianses. Kas zina, varbūt nākotnē ēdamie gliemeži daudzuma ziņā spēs konkurēt pat ar omāriem?
