Kad rajona patērētāju biedrības kadriniecei jau bija apnicis caur vietējo avīzīti sludināties, ka Viņķu pagasta vienīgajam veikalam nepieciešama pārdevēja, viena strādātgribētāja tomēr pēkšņi uzgadījās.
Kad rajona patērētāju biedrības kadriniecei jau bija apnicis caur vietējo avīzīti sludināties, ka Viņķu pagasta vienīgajam veikalam nepieciešama pārdevēja, viena strādātgribētāja tomēr pēkšņi uzgadījās. Tāda liela, dūšīga, ar skaļu balsi. Ar sīksprodziņu ilgviļņu ieskautu seju – apaļu kā pankūka. Brašā sieva kadru daļā lika galdā visus dokumentus un pie viena izteica savas vēlmes: dzīvokli gribot centrā, divistabu, jo esot nolēmusi dibināt ģimeni. Pret to kadru daļas priekšniecei nekas nebija iebilstams – ja jau šitādu kāds ņem par sievu, kas tad viņai… Vēl atnācēja paziņoja, ka gribētu būt vienīgā pārdevēja. Šo savu vēlmi viņa skaidroja ar nelielu humora piedevu:
«Es tāda liela, dūšīga. Kad stāvu aiz letes, knapi vienai rūmes pietiek. Apkopēju arī man bodē nevajag, esmu radusi visu izdarīt pati. Ar mani grūti satikt – palieku šerpa, ja kāds pa kājām pamaisās…»
Tā nu Viņķu pagasts tika pie jaunas bodnieces – Mirtas Lapiņas. Redzēdami Mirtu aiz letes, vietējie sākumā domāja, ka šitā lielā masa būs vēl viena «spjaščaja krasavica», kā tas nereti piedzīvots pat ar daudz jaunākām un tievākām bodniecēm, taču viņi drīz vien redzēja, ka ir patīkami kļūdījušies. Mirta prata uzņemt apgriezienus, kad tas bija nepieciešams. Reizēm varēja apbrīnot, kā vienlaicīgi iespējams, sverot cukuru, runāties ar apkalpojamo pircēju, atbildēt uz klātpienākušas tantītes jautājumu par maizītes svaigumu, pamanīt un izsunīt bodē ienākušu dzērāju, kas nupat, nupat riktējās nosnausties uz platās un tukšās veikala palodzes. Mirta varēja visu! Drīzi vien cieminieki redzēja īstus brīnumus: bodniece nepieņēma un aizsūtīja atpakaļ uz kombinātu cietās maizes vedumu. Nelaimīgajam ekspeditoram, bezpalīdzīgi stāvot ar pavadzīmēm rokās, nebija dota iespēja pat vārdiņu bilst, kamēr Mirta nav izteikusi visu savu sakāmo. Un Mirtai bija, ko teikt:
«Kā tad, tā jau jūs raduši! Kā maize cieta, tā šķūrē prom uz laukiem. Vasarās esot sakaltusi, ziemās – sasalusi… Ko jūs tirgotājiem muldat rudeņos un pavasaros, es pat dzirdēt negribu. Vediet atpakaļ! Šito es neņemšu – man tak maize cilvēkiem jāpārdod. Par naudu, saprotiet! Cilvēkiem maize jāēd, bet ar šitiem baltmaizes kukulīšiem var naglas sienās dzīt…»
Otrie brīnumi visiem bija, kad Mirta atteicās iedzērušam cilvēkam dot otru polšu. Viņa iespieda savas stiprās rokas dūšīgajos sānos un teica:
«Tev šodienai pietiek! Un ej, ej mājā pie sievas. Ja nu gribi vēl ko nopirkt, varu iesvērt stiklenes bērniem.»
Vienmēr tīras grīdas, kārtīgi plaukti, laikus aizvāktas tukšās taras kastes – to cilvēki pie Mirtas nezkādēļ uzņēma kā pašu par sevi saprotamu, lai gan pie iepriekšējām bodniecēm tā visa nebija: kastes mētājās turpat stūrī, ar atplīsušajiem bleķiem zeķes plēsdamas, grīda bija tikpat dubļaina kā piebraucamais ceļš aiz loga. Paskatoties uz plauktiem, varēja pateikt, ka preces sen nav vestas. Slapjā laikā pie durvīm mūžīgi rēgojās izžulgusi lupata, izklāta tā, ka ienācējam neradās nekādas šaubas: vienreiz tās bija vecās vīra parķa apakšbikses, citreiz – pašas bodnieces novalkātās bumbierenes… Bet pie Mirtas tādas lietas nebija! Mazais vējtverītis izklāts ar kaut kādu paklājiņu, kas visus dubļus un slapjumu uzņēma sevī, un pielāčotu bodi te neredzēja nekad.
Pie visa sacītā droši vien pilnīgi lieki būs piebilst, ka Mirta strādāja atbilstoši veikala darbalaikam: atvēra un slēdza pēc pulksteņa, uz bāzi brauca tikai tajās dienās, kad nebija jātirgojas, par visām izmaiņām svētku un svinamajās dienās jau pie laika izlika zīmītes – redzamā vietā un pietiekami lieliem burtiem, lai katrs var salasīt. Ja Mirta redzēja, ka kāds pircējs grasās iet ārā, zīmītei uzmanību nepievērsis, viņa to noteikti apturēja un par izmaiņām izstāstīja.
No visa te sacītā jūs jau sapratāt, ka pret Mirtu nevienam nekādu pretenziju nebija. Ja vēl sākumā kāds dzērājs mēģināja šļupstēt par savām cilvēktiesībām pirkt dzeramo, cik grib un kad grib, tad veikalā sanākušās sievas tādam draudzīgi saklupa virsū. Gaiņādamies no šitām trakajām lapsenēm, slāpstošais parasti metās ārā no bodes. Vēlāk, kad atskaņas par incidentu nonāca līdz tuviniekiem, tāds mājā no sievas dabūja otrreiz. Pārējie vīri tamlīdzīgos brīžos diplomātiski klusēja: to lapseņu pūzni labāk nekustināt, ar Mirtu labāk sadzīvot pa labam. Bez tam vai nu nav zināms, ka katram dzērājam cits, kas tobrīd pielējies pilnāks par pašu, skaitās pēdējais pļēgurs un ļurba.
Sievām, kam tā grozīšanās pa bodi tāda ierastāka, reizēm iznāca arī parunāties ar Mirtu – vai nu lauku bode mūždien ļaužu pilna. Viņas uzzināja, ka Mirta esot šķīrusies. Apnicis vienu dzērāju apdienēt. Pēdējā kopdzīves gadā, kad pavairāk iedzēris, palicis pavisam dulls. Jau ap stūri nākot, vīstījis dūres un murmuļojis:
«Ubju! Zarežu! Ubju… zarežu…»
Greizsirdības scēnas rīkodams, rāvis ārā no skapja Mirtas kleitas, ņēmis gaļas cirvīti un virtuvē uz iekuru skaldāmā bluķīša cirtis tik kopā. Un tik tās jaunākās! Un tik tās dārgākās! Tad jau laikam nav bijis pārāk pilns, ja skapī pratis atlasīt, izlicies tikai par tādu briesmīgu, pārdzērušos «debošieri». Bļāvis, lai šī vienreiz beidzot priekš citiem pucēties… Taisni smiekli nāk – ko tu te, bodē, zem mūžīgā baltā halāta daudz piepucēsies… Nu, jā, pasmieties jau var tikai tagad. Toreiz smiekli prātā nav bijuši. Sākumā cietusies, raudājusi, lūgusies. Vēlāk apnicis. Sanākušas reiz dusmas, sagaidījusi to murmuli jau pie durvīm, aiz čupras ierāvusi dzīvoklī un tad – ar salocītu veļas striķi zvetējusi neskatoties, vai acs vai galva. Kamēr pašai elpa ciet. Kad piekususi, metusi mieru. Šis vēl sākumā mēģinājis gaiņāties ar rokām, pārsteigumā un sāpēs pa reizei iesaukdamies:
«Vot sumašedšaja baba! Vot sumašedšaja…»
Vēlāk padevies liktenim, redzēdams, ka dzērušam un nedzērušam tie spēciņi nav vienādi… Atstājusi turpat, koridorā, lai izguļ dzērumu. Šis gulējis arī – varbūt stipri pilns todien bijis, varbūt mēms aiz pārsteiguma, kas to lai zina. Bail gan Mirtai bijis, ka nenāk kāds negaidīts ciemiņš, kaut vai kaimiņiene dēļ kādas sīkas vajadzības – dzērājs kā tāds miltu maiss gulējis tieši priekšā durvīm. Vākt viņu prom nav gribējies – princips paliek princips. Tā, savam laulenim ikreiz pāri kāpdama, Mirta apdarījusi visus vakara iekšdarbus un gājusi gulēt. Tikai uz rīta pusi nelaimīgais un drebelīgais vīrelis meklējis gultu un mīļo sieviņu… Ar to arī bijis izmācīts.
Izmācīts gan, bet tikai no rokas pacelšanas. Dzeršana nav gājusi mazumā – aizvien biežāk un biežāk nācis mājās galīgi pilns. Kā pārvilcies, tā iekritis gultā. Vēlāk jau līdz gultai neticis. Vēl pēc laika – pat līdz mājai vairs ne… Un vai tad ir patīkami, kad bodē ienāk kāda dzērāja sieva, pati nodzīta kā pēdējais kleperis, mūžīgi uzdauzītām zilām acīm, bet atļaujas pat ar tādu kā triumfu balsī paziņot:
«Mirta, tavējais jau guļ – krūmos grāvī aiz kluba.»
Ejot mājās no bodes, Mirta, protams, tam grāvim un tiem krūmiem gājusi garām. Pati izdauzījusi pēdējās vīrišķības paliekas, Mirta drīz vien secināja, ka tāds nodzerts plencis, kas mūždien izskatās kā ar grīdlupatu pa galvu dabūjis, viņai nav vajadzīgs. Taču dzīvoklis piederēja viņam, tāpēc nācās vēl kādu laiku ciesties, līdz atrada jaunu vietu. Tā, lūk, Mirta nonākusi Viņķos.
Jā, jā, – sievas klausoties saprotoši māja ar galvām. Dažas zināja, kā tas ir, citas tikai varēja iedomāties, taču visas bija vienisprātis: Mirtai tādu vīru nevajadzēja! Kad nav kazai piena, viņas teica, lai nav – paceļ ļipu un salej atpakaļ…
Protams, nav jau viegli vienai, bez vīrišķa. Nu kaut vai tepat – bodē. Te siļķu muca jāatsit, te alus kastes pa vietām jāsamētā, cukura vai miltu maisi jāpārbīda. Par to, kā ir, kad vēl jaunai sievietei jāguļ vienai, Mirta neko nestāstīja, un sievas arī nejautāja: kā tu nelaimē otru tīši sāpināsi. Dažus citus vienatnības aspektus un ar to saistītos kompleksus Mirta jau bija iemācījusies pārrunāt ar humoru:
«Lielos veikalos es vīriešu kreklu nodaļā nemaz iekšā neeju! Tā gribas kādu, kam nopirkt smuku pletkreklu – krēmīgi baltu vai sīkām, retām svītriņām. Vai, teiksim, atkal – koši rūtainu flaneļa kreklu… Vai kādu pūkainu džemperi… un tad iebāzt galvu tādā pūkainā padusē vakarā pie televizora… Nē, tādos veikalos es nemaz iekšā neeju!»
Nākamais sarunu temats, saistīts ar Mirtu, nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, bet tas jau bija rudens pusē. Pagasta modrākās acis pēkšņi pamanīja, ka Vikus – apkārtnes rūdītākais vecpuisis – sācis staigāt jaunos, smukos kreklos. Drīzi vien izrādījās, ka viņa biežās un pailgās uzturēšanās veikalā nebūt nav nejaušas. Protams, neviens un nekad neatteicās, kad viņa palūdza, palīdzēt Mirtai pie tās pašas mucu pārvelšanas vai maisu pārcelšanas. Taču drīzi vien visi pamanīja, ka Mirtai nemaz nav nevienu jālūdz, tikai jāpagaida, kad ienāks Vikus. Un gaidīt nekad nevajadzēja ilgi – viņš pa rokai gadījās vai ik dienu. Vienudien – no rīta, kad bode vaļā jātaisa un visam jābūt kārtībā, citudien – pusdienlaikā, kad varēja gadīties kas «fiksi» padarāms. Kā nu kuro reizi iznāca. Tad jau laikam arī tie krekli nāca kā pateicība no Mirtas. Izrādījās, ka Vikus ir pavisam simpātisks vīrietis, kad viņu apkopj: aizsūta laikā pie friziera, treniņbikses nomaina pret džinsenēm, uzvelk jaunu kreklu vai gaumīgu džemperi.
Sācis palīdzēt Mirtai darbā, Vikus drīzi vien bija savs cilvēks arī viņas mājās. Tur nu gan nekāda īpaša palīdzēšana nebija vajadzīga – kas gan var būt darāms lauka vidū sacelto daudzzīvokļu māju iemītniekiem, kam nav ne sava lopa, ne dārza, ne saimniecības. Tie mazie zemes pleķīši katrs divu kabatlakatiņu lielumā, ko vecā ābeļdārza teritorijā iedalīja rušināties gribētājiem, jau nebija nopietni ņemami. Kādu dilli un pētersīli zupai izaudzēt varēja, taču nekādi nopietnie dārza darbi nevarēja iznākt pāris dobēs, kur katrs gurķa aizmetnītis, katra zemene izskaitāma un tiktiešām izskaitīta.
(Turpmāk vēl.)
