Tavu dusmu spēks modinās tevī bailes, tu nobīsies no žilbinoši baltās gaismas, un tev gribēsies aizbēgt no tās. Tev sāks iepatikties blāvi pelēkā atblāzma, kas nāk no elles. Dari visu, lai izdzītu no sevis bailes un nebaidītos no spilgtās.
«Tavu dusmu spēks modinās tevī bailes, tu nobīsies no žilbinoši baltās gaismas, un tev gribēsies aizbēgt no tās. Tev sāks iepatikties blāvi pelēkā atblāzma, kas nāk no elles. Dari visu, lai izdzītu no sevis bailes un nebaidītos no spilgtās, žilbinoši skaidrās gaismas. Jo zini – tā ir Gudrība!»
Tibetas Mirušo grāmata
Šķiet, 21. gadsimtā ir vairāk nekā jebkad iemeslu, kādēļ Rietumu kultūras pārstāvjiem būtu vērts vairāk iepazīties ar pārējo pasaules daļu kultūrām, kas Latvijā jau ir sākušas ieplūst, un pēc mūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā šis process, domājams, kļūs vēl intensīvāks. Trimdas latviešiem objektīvu iemeslu dēļ ar citām kultūrām iznācis iepazīties daudz intensīvāk nekā tiem tautiešiem, kas padomju varas gadus pārlaiduši tepat Latvijā. Austrālijā dzimušais un 18 gadu Nepālā nodzīvojušais Uldis Balodis, kura senču saknes meklējamas Viļakas pusē, zināmā mērā neatbilst tradicionālajiem priekšstatiem par trimdas latvietību, jo viņš ir budisma skolotājs. Šā iemesla dēļ viņa viedoklis diskusijā par 21. gadsimta vērtībām, kultūras un reliģijas paradigmām, kā arī par cilvēka izjūtām un sadzīvi ļaus ietvert vēl vienu, līdz šim, iespējams, mazpamanītu skatupunktu. Par to ir arī šī Ulda Baloža saruna ar Modri Sprudzānu.
Vai pašlaik, tavuprāt, var runāt par zināmu konfliktu starp Rietumu un Austrumu kultūrām un reliģijām?
Pirmkārt, man šķiet, ka tas konflikts nav vis starp Austrumiem un Rietumiem, bet gan starp musulmaņu ekstrēmistiem un kristiešiem un jūdaistiem. Galu galā kristietības un islama saknes meklējamas vienā un tajā pašā vietā. Runājot par lielākajām Āzijas reliģijām – hinduismu, budismu, daoismu vai konfuciānismu – starp tām nav nekādu cīņu, kaut gan Indijā pašlaik notiek sadursmes starp musulmaņiem un hinduistiem.
Vai Rietumu sabiedrība ir spējīga atšķirt kaut vai lielākās Austrumu kultūras un reliģiskās tradīcijas?
Domāju, jā. Varbūt, ka Latvijā vai Austrumeiropas valstīs ar to ir lielākas grūtības, bet citur pasaulē ir skaidrība par to. Piemēram, es tagad viesojos Austrālijā, un tur budisms ir ļoti populārs. Katrā grāmatu veikalā ir plaukti ar grāmatām par budismu. Kā piemēru var minēt arī to, ka budisma centri ir arī Austrālijas lauku pilsētās. Man šķiet, ka pašreizējā Latvijas situācija ir līdzīga Austrālijas situācijai pirms 20 līdz 25 gadiem, kad cilvēki vēl nemācēja atšķirt reliģijas, kas nebija kristietība.
Jūtama pastiprināta sabiedrības interese par citām kultūrām. Kāds, tavuprāt, ir pareizākais veids ar tām iepazīties?
Vispirms būtu jānoskaidro, ko īsti grib iepazīt – kultūru vai reliģiju. Ir, piemēram, cilvēki, kas pievēršas kādai Austrumu ticībai vai filosofijai un padara to par savu dzīvesveidu. Piemēram, krišnaīti, viņi ģērbjas tāpat kā Indijā un arī ēd, it kā viņi atrastos šajā zemē. Nav jau nekādas vainas, taču domāju, ka tiem, kas īsti saprot reliģijas pamatus, tas nemaz nav vajadzīgs. Reliģisko praksi un filosofiju var «lietot» arī citā kultūrvidē. Es Latvijā mācu budismu, mana nozare ir tibetiešu budisms, bet nedomāju, ka mūsu zemē būtu jāievieš tibetiešu kultūra. Galīgi ne! Galvenais – lai cilvēki varētu Latvijas kultūrvidē izmantot budisma principus, metodes, meditācijas utt. Tāpēc tas nav tik vienkārši, jo cilvēkam jāspēj atšķirt, par ko tad īsti viņš interesējas.
Visu reliģiju pamatā ir doma uzlabot cilvēka dzīvi, palīdzēt cilvēkam kļūt laimīgākam. Ja to palīdz arī kāda noteikta kultūra, tad – labi. Tomēr katrai reliģijai ir savas svētvietas un svētceļojumi uz tām ir reliģiska prakse, kas ļauj cilvēkiem pārdzīvot zināmu iedvesmu. Jo viņi nonāk vietās, kur ir dzīvojuši un meditējuši svēti cilvēki vai slaveni jogi. Taču arī šajā gadījumā jāspēj atšķirt svētceļojumu no kulturālu meklējumu «tūres». Tas, protams, ir atkarīgs no paša. Ir, piemēram, cilvēki, kuriem patīk rituālus veikt tibetiešu valodā. Savukārt mani tas pārāk neinteresē. Es labāk to daru savā valodā.
Vienīgi jāņem vērā, ka rituāli un dziesmu melodijas ir gadsimtus vecas un bieži tās rakstījuši svēti cilvēki vai meistari. Tajās ir kaut kāds spēks. Tomēr man liekas, ka saprašana ir ja ne svarīgākā, tad vismaz tikpat svarīga.
Atgriežoties pie tavas domas, ka reliģiskā prakse iespējama arī, piemēram, bez katrai reliģijai raksturīgā apģērba un citiem atribūtiem,– kā cilvēks var nodalīt sadzīvi, kur viņam jāpelna nauda, lai būtu ko ēst, no reliģiskās prakses? Pārlieku pievēršoties vienai vai otrai, cilvēkam rodas problēmas vai nu iztikas līdzekļu sagādāšanā, vai arī cieš reliģiskās prakses kvalitāte.
Ideālā gadījumā starp reliģisko praksi un laicīgām nodarbēm atšķirībām nevajadzētu būt. Nevainojami ir tad, ja visa cilvēka dzīve ir reliģiskā prakse un viņš to saprot. Arī meditācija sākumā ir prāta treniņš, kam ir atvēlēts noteikts laiks. Bet mērķis ir tāds, lai tā sapratne būtu vienmēr un cilvēkam notiktu nemitīga prāta pārveide. Nav pareizi iet uz baznīcu tikai svētdienās un tikai šajās reizēs domāt par mīlestību uz apkārtējiem, devību un iecietību. Cilvēkam tas būtu jāizmanto ikdienas dzīvē. Tas ir pirmais. Otrs ir tas, ka šie treniņi un garīgās mācības prasa laiku, enerģiju un dažkārt arī naudu. Piemēram, cilvēkam rodas vajadzība kaut kur aizbraukt un padzīvot kādu laiku. Tad vienkārši ir jāizsver, kas viņa dzīvē ir svarīgākais. Šajā gadījumā var ieteikt padomāt par nāvi. Cilvēkam ir jāpadomā par to brīdi, kad būs jāatstāj šī pasaule, un ko tad viņš būs panācis vai ieguvis. Vai viņam dzīve būs jānožēlo, vai arī būs par ko priecāties – dzīve tiešām nodzīvota vislabākajā veidā.
Ja ir cilvēkam ir ģimene, tad jāņem vērā, ka viņš uzņēmies kaut kādu atbildību pret citiem cilvēkiem. Un to nevar atmest, taču arī šādā gadījumā iespējams rast līdzsvaru. Cilvēka daba ir tāda, ka mēs nekad neesam apmierināti. Pat ja iegūstam to, ko mēs gribam, neesam apmierināti, jo mums vajag vēl.
Vai tad tas ir slikti?
Vai tad nav? Tam nav beigu. Mēs varam paraudzīties uz pasaules slavenākajiem un bagātākajiem cilvēkiem. Vai viņi ir laimīgi? Vai viņi ir apmierināti? Parasti ne! Arī mans skolotājs lama Zopa Rinpoče bieži piemin Elvisu Presliju. Tas ir ļoti labs piemērs. Savā laikā viņš bija slavenākais cilvēks pasaulē un ļoti bagāts. Bet viņš nebija laimīgs. Pirms nāves viņš bija slims, nevarēja pat lāga ieēst un bija nonācis tādā depresijā, ka viņš vairs nevarēja normāli dzīvot, un tas viņu uzveica.
Bet kur tad ir izeja? Turklāt to, ka cilvēkam gribas kaut ko vairāk, var attiecināt arī uz reliģisko praksi – cilvēkam rodas egoistiski mērķi, viņš vēlas būt lielāks mistiķis nekā citi, vairāk apskaidrots nekā citi utt.
Teic, ka no lepnuma tikt vaļā ir visgrūtāk. Cilvēks var meditēt kalnu alā un tomēr būt lepns. (Smiekli.) Skaidrs, ka tad, kad viņš sāk dharmas praksi, ego ir viņam līdzās. Ego tur vienmēr būs iejaukts, tāpēc ar to jākaro. Īstais reliģiskā cilvēka ceļš ir apkarot un iznīcināt savu ego. Tas palīdz atbrīvoties ne tikai kādam noteiktam cilvēkam, bet arī nāk par labu visai sabiedrībai. Un tas ir grūtākais karš. Paņemt ieroci un doties karot ar citiem nav tik grūti kā cīnīties ar savu ego.
Ja jau runājam par kariem, kā tu vērtē notikumu attīstību pēc 11. septembra? Nesen uzturējies Nepālā – kā antiterorisma kampaņa izskatās tur? Kāds, tavuprāt, ir šāda konflikta risinājums? Pagaidām izskatās, ka miera tajā reģionā nebūs vēl ilgi, jo līdztekus politiskajām interesēm ir acīmredzamas arī ekonomiskās.
Jā, bin Ladens tomēr nāk no Saūda Arābijas, kas ir pasaules lielākā naftas eksportētājvalsts. Saskaņā ar budisma un hinduisma kosmoloģiju mēs pašlaik dzīvojam tumšajā laikmetā, ko sauc par kali juga. Tāpēc var sagaidīt, ka nemieru, dabas katastrofu, karu un bada pasaulē būs vairāk. Šīs lietas rada cilvēku kolektīvā karma. Tas, protams, nenozīmē, ka tumsonībā būtu jāslīd katram cilvēkam. Tas ir mūsu pašu rokās. Taču tas, ka pasaule paliks bīstamāka, ir droši un jau redzams. Konflikti rodas no atsevišķa cilvēka ego – gan ģimenēs, starp cilvēkiem, sabiedrībām, starp etniskām kopienām, starp valstīm vai valstu grupām, tam pamatā ir ego. Ja vēlamies paaugstināt miera līmeni pasaulē, vislabākais veids, kā to izdarīt, ir rosināt un attīstīt cilvēkos mīlestību un pacietību. Citu iespēju nav! Un cerības, ka to kaut kur var paveikt valsts vai valdības līmenī, ir mazas. Cilvēkiem pašiem tas jāsaprot un jāsāk darīt.
Vai tu tici, ka cilvēki to darīs?
Es nupat biju Singapūrā, kur mans skolotājs lama Zopa uzsvēra – ir ārkārtīgi svarīgi, ka gan skolās, gan mājās notiek arī mācības vai pārrunas par līdzcietību. Vienalga, kādu veiksmi cilvēks grib savā dzīvē – vai garīgā veidā vai laicīgā –, bez līdzcietības pamatiem nekas labs nenotiks. Tāpēc ir svarīgi, lai skolotāji spētu šos principus iemācīt bērniem, jo viņi jau tā īsti uz baznīcu neiet. Jo arī šodien ir svarīgi, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem, nevis par mežoņiem vai krimināliem elementiem. Un šādus vispārcilvēciskus principus var ieaudzināt bez jebkādiem reliģiskiem pamatiem. Tas jau nav jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Atceros, kad pats gāju skolā Austrālijā, mani ļoti iespaidoja skolotāju raksturi – kādi viņi bija kā cilvēki. Skatījos uz viņiem un domāju, ka, lūk, tāds es gribētu būt un tāds negribētu. Tāpēc ir svarīgi, ka skolotājiem ir ne tikai zināšanas, bet tas, ka viņi var bērnus mācīt ar savu dzīvi kā piemēru. To pašu var teikt arī par vecākiem.
Tev ir bijis daudz saskares ar trimdas latviešiem. Nepālā gan, cik zinu, bija tikai divi latvieši. Un tomēr – kā trimdas latvieši risina ar garīgo dzīvi saistītās problēmas?
Teiksim, Austrālijā patlaban paaugstinās ar kristietību nesaistīto ticīgo īpatsvars, piemēram, strauji izplatās Āzijas reliģijas. Tas ir skaidrojams arīdzan ar lielo iebraucēju skaitu. Austrālieši savukārt paši daudz interesējas par budismu. Interesanti, ka katoliciskajā Itālijā pagājušajā vai aizpagājušajā gadā budisms tika atzīts par oficiālu reliģiju. Itālijā! Runājot par trimdas latviešiem, pirmā lieta, kas jāsaka, – viņi ir ļoti izglītoti, tāpat kā Latvijā. Vienīgi būs vairāk es dzirdu, ka šejienes izglītības līmenis krīt. Tāpat kā Latvijā, arī trimdas latvieši vairumā ir kristieši. Es gan nemāku spriest, cik tas ir nopietni. Bet interesants ir fakts, ka pirms pieciem gadiem mūsu starptautiskajā budistu organizācijā starp centru vadītājiem 4% bija latvieši. Tas nu tā, taču latvieši ir ļoti pieraduši pie apspiestības, kuras dēļ tauta ir ļoti cietusi.
Toties mēdz teikt, ka ārzemju latvieši ir ļoti konkurētspējīgi.
Jā, un par to jābrīnās! Tādiem latviešiem kā es, kas dzimuši trimdā vai aizvesti turp agrā bērnībā, ir grūti «pieslēgties» tam, kas te noticis, ko cilvēki Latvijā ir pārdzīvojuši. Es to sāku uztvert, tikai ceļojot pa šo zemi. Tu aizbrauc uz kādu skaistu vietu, bet tur tev pasaka, ka tajā laukā aizgāja bojā 5000 cilvēku tādā un tādā cīņā, un šis lauks kādreiz esot bijis sarkans no asinīm. Un, kad tur esi tas noteikti atstāj iespaidu. Es decembrī Maskavā runāju ar cilvēkiem par terorismu, bet viņi laikam jau ir pieraduši pie tā. Tad, kad lidoju prom, iekāpu lidmašīnā un domāju, ka tagad būs nopietni drošības pasākumi. Bet – nekā! Pilotu durvis vaļā, un nekas nemainās, jo viņi pie tā ir pieraduši.
Amerikā tas bija šoks. Arī Austrālijā. Tāpēc, domāju, ka cilvēkiem būtu prātīgi rēķināties ar šādām situācijām un kaut kādā veidā būt tām gataviem.
