Nu sava kārta atrasties zem sabiedrības uzmanības lupas pienākusi arī Latvijas tiesu sistēmai.
Nu sava kārta atrasties zem sabiedrības uzmanības lupas pienākusi arī Latvijas tiesu sistēmai. Iemeslu laikam tam netrūkst – sabiedrības neizpratne par mistiski niecīgiem sodiem par smagiem noziegumiem, valsts nespēja garantēt tiesnešu drošību, kā to pierādīja tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavība, tiesu sistēmas darbinieku neadekvāti zemais atalgojums un nu arīdzan Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas ierosinātie grozījumi Krimināllikumā, nošķirot atbildību par narkotiku lietošanu un tirgošanu, ko patlaban paredz viens un tas pats Krimināllikuma pants. Lai arī diskusija par Latvijas tiesu sistēmas nākotni patlaban ir sākusies visai augstā līmenī, pagaidām no likumdevēja un valdības puses nav jūtama vēlme skatīt tieslietu sistēmas problēmas kompleksi.
Šķiet, ne bez pamata Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns atzīst, ka iecerētie grozījumi «tiesas padarīs par instrumentu likumdevēja rokās, kas noteiks, ko un kā sodīt», pēc grozījumu ieviešanas prognozējot smagas sekas, piemēram, ieslodzīto skaita palielināšanos. Turklāt personas, baidoties no pārlieku barga soda, varot izvairīties no tiesas. Protams, otra puse ir aģentūras BNS publicētā statistika, ka no pērn izskatītajām vairāk nekā 200 krimināllietām par narkotiku tirgošanu vairāk nekā 90 gadījumos tiesas vainīgajiem piespriedušas nosacītu sodu, bet 92 gadījumos – brīvības atņemšanu uz laiku no viena līdz trim gadiem. Skaidrības labad jāatzīmē, ka Krimināllikums par šo nodarījumu paredz sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz 15 gadiem. Protams, katrs gadījums ir individuāls, ir gan vainu pastiprinoši, gan mīkstinoši apstākļi, taču šāda lietu kārtība ļauj narkodīleriem darboties tikpat kā netraucēti.
Tātad neko daudz pašreizējai likumdošanai nevar pārmest, cits jautājums – kā tā tiek ievērota reālajā dzīvē. To pašu var teikt arī par narkotiku reibumā veiktajiem noziegumiem, jo izskatās, ka piemēram, automašīnas vadīšana narkotisko vielu reibumā sāk kļūt par normu, ja ne pat par modes lietu. Bet tam tā nevajadzētu būt! Protams, tikpat svarīgi ir arī neiebraukt otrā grāvī, jo tiesu vara mūsu valstī tomēr ir nodalīta no likumdevēja vai izpildvaras, tāpēc diez vai būtu pareiza situācija, kad politiķi ar ļoti konkrētām likumdošanas normām spriestu tiesu vienam vai otram noziedzniekam. Tas tomēr būtu jāatstāj tiesnešu kompetencē. Citādi var rasties zināms tiesisks haoss, kas var nākt par labu vienīgi noziedzniekiem.
Taču neaizmirsīsim, ka nekas ne no kā nerodas, tāpēc, lai runātu par kvalificētu cilvēku piesaisti, ir jābūt adekvātam atalgojumam. Zināms taču, ka mācību maksa par kvalitatīvu juridisko izglītību ir ļoti augsta, un diez vai juridiski augstu kvalificēts cilvēks, piemēram, pēc piecu gadu studijām Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, būs ar mieru strādāt par 200 latu lielu atalgojumu. Tāpēc tiesnešu atalgojuma problēmai būtu jākļūst par būtisku argumentu diskusijā par Latvijas tiesu sistēmas darba uzlabošanu un nostiprināšanu.
Otra ne mazāk svarīga lieta ir to amatpersonu ikdienas drošība, kas apkaro narkotiku izplatību vai arī pieņem lēmumu par noteikta soda piemērošanu noziedzniekiem. Vai par to domā Latvijas tiesībsargājošo institūciju vadība un kurš var garantēt, ka J.Laukrozes slepkavība būs pēdējā mūsu valsts tiesnešu rindās? Ir pienācis pēdējais laiks, lai valsts augstākās amatpersonas sāktu par to domāt. Kāda var būt tiesu sistēmas darba kvalitāte, ja valsts šiem darbiniekiem nespēj garantēt elementāru drošību un atbildībai adekvātu atalgojumu? Tāpēc, pirms kritizēt pašmāju tiesu sistēmu, būtu jāatmet emocijas un pragmatiski jāpaskatās uz lietām, tostarp uz Latvijas darba tirgu, kas nepārprotami liecina par intelektuālā potenciāla aizplūšanu uz privātstruktūrām. Vai arī nabadzīgā tiesu sistēma kārtējo reizi nav nejaušība, jo šāda situācija ir izdevīga tiem, kuru bizness ir narkotikas?
