«Ziņas» jau rakstīja, ka maijā Jelgavā gaidāms grafīti festivāls. Pasākuma līdzjutēji varēs vērot sienu zīmējumu tapšanu uz RAF sētas. Kaut kur netālu skanēs arī hip – hop dziesmas un būs breika dejas.
«Ziņas» jau rakstīja, ka maijā Jelgavā gaidāms grafīti festivāls. Pasākuma līdzjutēji varēs vērot sienu zīmējumu tapšanu uz RAF sētas. Kaut kur netālu skanēs arī hip – hop dziesmas un būs breika dejas.
Kā «Ziņām» teica pilsētas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis, festivāla «nagla», galvenais darbu vērtētājs būs profesionāls grafīti mākslinieks un šā žanra aizsācējs Latvijā Vadims Meikšāns. Viņš dzīvo Rīgā un savus darbus paraksta ar Krys (krievu valodā tas velk uz vārdu «žurka»). Vadims jeb Krys ir arī ar deju grupas «Gang Breakers» vadītājs. Piedāvājam interviju ar šo daudzpusīgo personību.
Ko, jums nozīmē grafīti?
Pirmkārt, tas ir dzīves stils, bet, otrkārt, tā uzturu savu ģimeni. Pelnot iztiku, noformēju klubus, kazino, restorānus, veikalus.
Kāda bija vecāku reakcija, kad viņi uzzināja par jūsu aizraušanos?
Padomju laikos grūti bija būt individualitātei. Kad mani inteliģentie vecāki atklāja, ka naktīs nodarbojos ar zīmēšanu uz sienām, viņi sākumā centās mani ieslēgt dzīvoklī. Vēlāk, kad jau nesu mājās dažādus kausus, kurus biju ieguvis, dejojot breiku, un avīzes rakstīja par mani kā par mākslinieku, vecāki sāka mani atzīt, un viss atkal bija labi.
Padomju laikos bija grūti dabūt pat higiēnas preces, kur jūs tad ņēmāt krāsu?
Tiešām krāsas man vienmēr trūka. Kad vēl mācījos skolā, pirku to par pusdienu naudu. Vienīgais uzņēmums, kas ražoja krāsu baloniņos, Padomju Savienībā bija «Latbithim». Uzzināju, kur Rīgā tas atrodas, un, uzpērkot sargus ar degvīna pudelēm, dabūju brāķētus baloniņus. Tā kā preci ņēmu kastēm, man tika piešķirtas atlaides. Daudzi uz mani skatījās kā uz jukušo, jo jautāja: «Kā tas ir iespējams, ka ar baloniņu var zīmēt?» Sabiedrībā grafīti bija galīgi nepazīstams un nesaprotams. Tolaik sāku braukāt arī pa citām pilsētām, radās domubiedri, kas brauca arī pie manis uz Rīgu.
Kā jūs domājat, vai grafīti bums Latvijā būs?
Būs. Tas notiks tad, kad valdība man ierādīs sienas grafīti galerijai. Tiks atsijāti tikai labākie, un nebūs agresīvu vai arī politisku zīmējumu. Un tad, kad cilvēki redzēs grafīti īsto nozīmi un būs sienas, uz kurām varēs legāli zīmēt, ar šo mākslas veidu varēs nodarboties pat bērni. Pagaidām man jāuztraucas par to, ka sakarā ar maniem zīmējumiem jebkurā brīdī man varētu piezvanīt policija un ģimenei vajadzētu šķirties no diezgan lielas soda naudas.
Ir nepatīkami, ja cilvēki grafīti identificē kā huligānismu…
Pareizi. Tas ir tāpēc, ka Latvijas sabiedrība vēl nav redzējusi laba līmeņa grafīti. Ja viņi to ieraudzītu, domas mainītos. Pats vairāk zīmēju ārzemēs, bet Latvijā it kā nevienam neesmu vajadzīgs. Lai gan tajās retajās reizēs, kad šeit uz ielām kaut ko zīmēju, pie manis nāk cilvēki un saka paldies, dažkārt pat lūdz viņiem mājās kaut ko piekrāsot.
Vai atceraties, kad pirmo reizi jūsu darbs tika aizkrāsots?
Jā! 1986. gadā izvēlējos milzīgu garāžu pie dzelzceļa sliedēm, pa kurām Rīgā iebrauc Krievijas vilcieni. Ar tiem pie manis devās arī draugi. Naktī uzkrāsoju lielu uzrakstu angļu valodā «Riga welcome!» («Sveicināti Rīgā!» – angļu val.) un to pašu vēl arī citās valodās. Nopriecājos, ka tagad visi zinās, ka es tur biju un ka draugi iebrauc «grafīti paradīzē». Kad no rīta ierados darbu nofotografēt, ieraudzīju, ka strādnieks to jau krāso ciet. Biju šokā… Tagad ir labāk. Manuprāt, māksla uzvarēs tāpēc, ka tā ir dzīve. Tā atspoguļo laiku. Māksla izglābs pasauli.
Kāda ir jūsu attieksme pret vandaļiem?
Vandaļi eksistē visur. Protams, ir ļoti sāpīgi, ja tu uzzīmē sirsnīgu zīmējumu, bet vēlāk atnācis redzi, ka darbam ir kaut kas pierakstīts vai piezīmēts. Ar to arī mākslinieciskā vērtība tiek sabojāta, un tas ir neatgriezeniski.
Mēs esam dzirdējušas, ka jūs Vecrīgā nezīmējat.
Es uzskatu, ka tur, kur māksla jau ir, jaukties iekšā nevajag. Grafiti jārada tur, kur mākslas nav. Tādas vietas, piemēram, ir rūpnīcu žogi, jaunceltnes ir vieta grafīti, jebkas, kam nav mākslinieciskas vērtības. Jauniešus, kas seko man, mācās, es pārliecinu Vecrīgā nezīmēt. Ja kādreiz būsim galīgi izvesti no pacietības, tad man atliek tikai iedot jauniešiem baloniņus vai arī viņi paši tos paņems, un vecpilsēta tiešām tiks izpostīta. Vandalisma sērga ir trakāka par slimību. Tā kā zinu daudzu pasaules valstu pieredzi, tad es cenšos vandalismu nepieļaut. Taču, kā izskatās, amatpersonas par tādu problēmu nemaz nezina. Viņi neinteresējas par jaunatnes kultūru, nezina, ko tā domā un kā tā dzīvo.
Vai ir kāda personība, kurai tu gribētu līdzināties?
Mākslā tas ir Salvadors Dalī. Šis cilvēks bija ne tikai liels mākslinieks, bet arī liels «šovmens». Arī es savā dzīvē gribu sasniegt augstu līmeni un ar savu mākslu sacelt ažiotāžu, lai cilvēki no tās patstāvīgi gūtu baudījumu.
Vai grafīti māksliniekam ir jāzina mākslas vēsture?
Ja cilvēks nezina savas saknes, viņš stāv uz zemes bez pārliecības un stingrāka pamata. Ļoti bieži cilvēki, kas nodarbojas ar zīmēšanu, mūziku un dejošanu, nezina avotu, no kā tas viss ir cēlies. Man viņu ir žēl. Ar šādiem cilvēkiem nav interesanti parunāties, no viņiem nevar uzzināt nekādu informāciju.
Ko jūs gribētu novēlēt jaunajiem grafīti censoņiem?
Pirmkārt, lai viņi pieliktu vairāk spēku ieceru realizēšanai. Ja cilvēks tikai par to sapņo un neko nedara, nekā arī nebūs. Otrkārt, katram vajag censties būt individuālam – personībai, kas nelīdzinās citiem un nav pelēka un nepamanāma. Novēlu, lai visi tiektos pēc mākslas un realizētu sevi dzīvē.
Evita Ķēķe, Renāte Rudzīte, Dace Vitkus, 2. ģimnāzijas audzēknes
