Turpinājums. Sākums 12. marta numurā. Tātad nu viņi abi, Mirta un Vikus, dzīvoja kopā. Nevienam te nekas nebija iebilstams. Neviena cita pēc Vikus neraudāja.
(Turpinājums. Sākums 12. marta numurā)
Tātad nu viņi abi, Mirta un Vikus, dzīvoja kopā. Nevienam te nekas nebija iebilstams. Neviena cita pēc Vikus neraudāja. Tās, kas kādreiz uz viņu cerējušas, sen bija citu vīru sievas un nu jau savus bērnus augstās skolās sūtīja – tik daudz laika aiztecējis no tiem cerību pavasariem. Savukārt no pagasta vīriešcilvēkiem neviens cits uz Mirtu acis netika metis. Varbūt tā šerpuma, varbūt nesmukuma dēļ. Nesmuks ģīmis it kā jau netraucēja bodnieces darbā – pat noteikti ne, ja vien bija laipnība, veiklība, godīgums. Mirtai to visu Dievs bija vēlējis, taču vīriešiem parasti gribējās kādu dekoratīvu elementu savai dzīvei: importa mašīnu, smuku sievu, dārgu bisi vai gudru suni…
Par notikušo vīri vien plecus noraustīja, sak, re, Mirtai arī nu savs vecis pie sāniem. Nevienam citam nebija ienācis prātā šai kanti piecirst… Nez būtu atteikusi vai kā…
Tā tas arī palika. Vai nu pirmoreiz divi cilvēki saiet kopā. Vienīgais, ko vīri reizēm atļāvās, bija Vikum adresētās zobgalības. Lieta tāda, ka Vikus augumu nevarēja saukt ne par diženu, ne par raženu. Tāds vidēja auguma vīrietis, lai gan, kā vīri teica – «ar krampi». Mirtai savukārt bija padevušās reti kuplas krūtis. Tad nu vīri mēdza Vikum uzjautāt, vai neesot bail, ka naktī pa miegam nenospiež. Vikus atsmēja, ka nē, – viņš uz vienas guļot, bet ar otru apsedzoties… Ne zobgaļi jautātāji, ne asprātis nedomāja neko ļaunu, tāpēc arī Mirta, kad izdzirda šo jociņu pārstāstītu, ne uz vienu ļaunu prātu neturēja. Kā nu ir, tā ir.
Sievu runas atsākās, kad Mirta te vienai, te otrai pati tīšuprāt izrunājās vispirms par sliktu dūšu, tad – par galvas reiboņiem un ģīboņiem, pēc tam jau konkrētāk un tiešāk – par bērna gaidīšanu. Sievas gan nebija redzējušas Mirtu ne vemstoties, ne ģībstot, bet līdzi runāt gandrīz katra bija gatava. Tām Mirta stāstīja, ka noteikti gribot puiku. Puikiem pasaulē vieglāka dzīve, viņa sacīja. Vēl Mirta stāstīja, ka staigājot labi, nekādu sarežģījumu neesot. Pavasarī, uz ievu ziedēšanu, mazais būšot klāt, kā likts. Lai sievas nesatrauktos, Mirta sacīja, ka nekādos dekrētos neiešot. Strādāšot, cik ilgi vien varēs. Visus smagos darbus Vikus, paldies Dievam, apdarot bez mudināšanas, tad jau tā varot. Bez tam kustēties grūtniecības laikā vajagot iespējami vairāk, tāpēc nekāda tupēšana mājās uz dīvāna vis nenotikšot. Pēc bērna piedzimšanas arī nedomājot sēdēt mājās, nākšot tūlīt darbā. Cilvēki te, Viņķos, esot labi, sapratīšot, ka uz barošanas reizēm bode būs drusku ciet. Gan jau arī auklīti sameklēšot, jaunās mājas pilnas ar garlaikotām večiņām, kas tomēr varētu sev kādus latiņus piepelnīt klāt pie pensijas.
Mirta, liela un dūšīga būdama, neko redzami kuplāka nekļuva, vienīgi drēbes vilka mugurā aizvien vaļīgākas un vaļīgākas. Sievas sprieda:
«Nu, jā. Tām resnajām tas labums, ka līdz beidzamai dienai neko neredz. Tās vēl resnākas nepaliek, viss kuplums iziet uz gūžām un neko nevar pamanīt. Nav, kā tievajām – tām viss vēders priekšā, kāpj augšā vai līdz zodam, ka ne ceļu redzēt… Tad nu neko gribēdams nenoslēpsi… No ģīmja, liekas, smukāka gan tā Mirta palikusi. Tad jau tiešām būs puika. Lai nu tiek arī tas prieks!
Vikus, tādas runas no malas padzirdis, mājās pie vakariņu galda Mirtai skaidri noprasīja, vai tā esot taisnība. Par savām «autortiesībām» viņam, tāpat kā pārējiem pagasta ļaudīm, nekādu šaubu nebija – Mirta ir kārtīgs sievišķis un apkārt nekad nav vandījusies.
Uz viņa jautājumu Mirta atbildēja:
«Mans bērns ir mana darīšana! Ja tev kas nepatīk, vari iet uz citām trepītēm spēlēties…»
Atbilde Viku pārsteidza ne ar pateikto, bet ar šerpumu Mirtas balsī. Protams, nekur prom iet Vikus pat nedomāja. Šī, kaut arī pagasta reģistros neierakstīta un neapštempelēta, tomēr bija viņa ģimene. Visās kārtīgās ģimenēs bērni ir pašsaprotama lieta. Un ja nu vēl puika… Vikus, kā katrs vīrietis, gribēja pašapliecināties. Redzēt, kā viņa paša mazā kopija spārdās gultiņā, saka «teta», vēlāk spēlē kariņus vai sit «futeni» sētā ar puikām. Vislabāk lai būtu komandieris vai izlūks, kapteinis vai vārtsargs… Vai nu nav dzirdēts, kā lēnākas vai maigākas dabas puišelītim tēvs neiecietīgi sabrēc:
«Kas tu par vīrieti! Dīc te kā skuķis…»
Nē, nē, Vikum būs īsts puika! Pašam savs. Kā visiem. Viņš savā sirdī sapriecājās, sasapņojās tik ļoti, nu tik ļoti, ļoti… ka Mirtai viņas skarbums tika norakstīts uz grūtnieču nervozitātes rēķina. Vairāk viņi abi pie šīs sarunas neatgriezās.
Kad pavasarī kokiem saplauka lapas, uznāca lielais vēsums – ar brāzmainu ziemeļu vēju, aukstām lietus šaltīm, ik pa brīdim sajauktām ar slapju, ķēpīgu sniegu. Tieši tāds laiks uznāk ik pavasari, kad jāsāk ziedēt ievām. Un tieši tādā aukstā, vējainā un lietainā dienā Mirta taisīja bodi ciet, lai dotos uz pilsētu – esot laiks. Sievas atvadoties vēlēja, lai ar saulīti braucot atpakaļ. Smukā laikā un ar smuku puiku!
Vikus, palicis mājās viens, sāka remontēt dzīvokli. Priekš pagasta tas arī bija brīnums. Vīri, laimīgo tēvu kandidāti, tādās reizēs parasti «kāpa uz pirmā plosta». «Otrais plosts» neizbēgami sākās pēc bērna piedzimšanas, tam iemesls bija abos gadījumos: ja puika – tad no priekiem, ja skuķis – tad no kreņķiem. Visi gan tāpat zināja, ka Vikus nav nekāds šņabja tērētājs, bet šitik lielu atturību vīri redzēja pirmoreiz. Savukārt sievas tāds Vikus saimnieciskums aizkustināja līdz asarām. Aktīvākās šad un tad iegāja pie Vikus, lai redzētu, cik tālu šis ticis ar remonta darbiem un vai nevajag ko palīdzēt. Vikus ar visu tika galā viens pats, vienīgi kaimiņienei palūdza apvīlēt un piestiprināt aizkariņus pie nupat iegādātās bērna gultiņas. Tie tad nu krokojās kā balts, caurspīdīgs mākonis un bija gatavi jebkuram variantam – gan puikam, gan meitenei.
Par to, kā tur, pilsētā, klājas Mirtai un vai nav jau kas piedzimis, Vikus nestāstīja neko – tad jau redzēšot. Vien pieteica, lai uz rajona slimnīcu pie Mirtas nedomājot braukt – viņa esot Rīgā. Sievas mēģināja iztaujāt, kāpēc. Vai ir kādi sarežģījumi? Brīnumi nekādi nebūtu: strādāja tak gandrīz līdz pēdējam. Vikus arī šoreiz nekādās diskusijās neielaidās, jo neko no tādām lietām nesaprotot. Tam nu sievas bija gatavas piekrist tūlīt, tāpēc nekas cits neatlika, kā apbruņoties ar pacietību. Labs nākot ar gaidīšanu.
Norunātajā dienā Vikus jau stundu pirms noteiktā laika ar puķītēm un lielu somu rokās mīcījās slimnīcas gaitenī. No kāda kabineta iznāca māsiņa, jautāja, vai viņš gaidot Mirtu Lapiņu. Kad Vikus to apstiprināja, māsiņa nolēma drusku parunāties:
«Jā, jā, tūlīt jau viņa nāks. Re, cik labi iznāca. Tieši puisītis, kā Mirta vēlējās. Mēs viņam pat vārdiņu nepaspējām vēl iedot. Tiem, ko nepaņem uzreiz, mēs pašas vārdiņus izdomājam. Tēva vārdu, ja miesīgais tētis nepiesakās, liekam tādu, kāds tobrīd ir slimnīcas galvenā ārsta vārds. Tas tā, mazs joks. Piecus gadus no mums uz bērnunamiem gāja Andrieva bērni, tagad, jau otro – Mārča bērni.»
Vikus klausījās, klausījās, taču nesaprata neko. Beigās nolēma, ka laikam par agru no rīta cēlies, tālu ceļu braucis – tāpēc tagad tāda dulla galva. Redzot sarunu biedra dīvaino, neizpratnes pilno sejas izteiksmi, arī medmāsiņa nolēma tāpat: cilvēks agri cēlies, tālu braucis, noguris. Tāpēc viņa vēlreiz atkārtoja sākumā teikto, šoreiz – ar nelielu piebildi:
«Tūlīt jūsu Mirta nāks. Vēl tikai pēdējie adopcijas dokumenti jānokārto.»
Nu gan Vikus vairs nesaprata pilnīgi neko! Vai viņš tagad būtu sācis sapņot vaļējām acīm? Varbūt tieši otrādi – tikko pamodies? Dīvainā nebalsī viņš iebrēcās:
«Kādas vēl te adopcijas!?»
Māsiņa, ko nelabu nojauzdama, metās prom pa gaiteni, un Vikus ar savu izmisīgo jautājumu palika viens. Taču ne ilgi. Tur jau galvenā ārsta pavadībā nāca stipri apjukusī un samulsusī Mirta. Sapratis, ka šī sieviete bērniņa adopciju slēpusi pat no dzīvesdrauga, dakteris arī jutās neomulīgi. Sasveicinājies ar potenciālo tēvu, pateicis pāris frāžu, viņš atstāja abus turpat gaitenī – izrunāties.
Nekāda runāšana gan neiznāca. Vikus, parasti it kā kluss un nedaudz neizlēmīgs, šoreiz parādīja īstu rakstura stingrību:
«Tagad – nekādu adopciju! Svešus bērnus ņemsim tad, ja savu nebūs. Man bērni var būt. Tev arī? Nu tad – kāda runāšana, laižam mājās…»
(Turpmāk vēl.)
