To dienu gaidīju ar zināmu satraukumu – jauns deju kolektīvs, jauni partneri, kuriem sevi jāpierāda koncertā.
To dienu gaidīju ar zināmu satraukumu – jauns deju kolektīvs, jauni partneri, kuriem sevi jāpierāda koncertā. Mēs atsaucāmies uz draudzīgu aicinājumu piedalīties pašdarbnieku koncertā Svitenē. Vietējais kultūras nams viesus uzņēma ļoti laipni un labvēlīgi, tas viesa cerības par sekmīgu un sirsnīgu padancošanu gan oficiālajā, gan vēlāk neoficiālajā daļā – ballē. Tikai lielais attālums no novada kultūras un augsta intelekta attīstības centra Jelgavas viesa nelielas bažas par fizisko un garīgo komfortu. Vajadzības gadījumam līdzi bija paņemts kolektīva draudzīgais gars un mūzikas instrumenti tā pacelšanai.
Lai visi kļūtu vienoti, organizatori bija parūpējušies par veciem, bet efektīgiem pasākumiem – kopīgas stafetes bez jebkādas sporta un neveselīgas konkurences pieskaņas. Mēs uzvarējām… Laukumā, bet ne ģērbtuvēs.
Līdzšinējie draugi un cilvēki ar kopīgām interesēm neviļus sāka raidīt uz fiziski ne īpaši spēcīgajiem studentiem neizprotamus naida lādiņus. «Ei, Jelgava! Tūlīt… » Tam sekoja lamuvārdu kombināciju improvizācijas demonstrējumi. Mēs atminējāmies, ko reiz sacīja Jēzus «Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru» un centāmies tam nepiegriezt vērību. Visapkārt jau sāka zibēt asinīm pieplūduši acu kaktiņi un pusčukstus skanēt «atmočīšanas» plāni. Drosmes šiem vīriešiem netrūka – līdzpaņemtais akordeons tika sašķārdīts, kā nākas. Studentiem gan vēl sesija priekšā, ko nevar sekmīgi aizvadīt ar sašūtu un dūrēm «izmasētu» (labākajā gadījumā) miesu – tāda atziņa radās ikvienam no mums, kas tika vainots pie nezin kā. Atcerējos, ko reiz teica mans tēvs: «Labāk vienreiz dzīvē būt gļēvulim nekā atlikušo mūžu – kroplim.» Un mēs aizmukām…
Vēlāk saņēmām novēlojušos rakstveida ielūgumu uz šo pasākumu. Tajā bija rakstīts: «Aicinām jūs uz sadraudzības dejošanas koncertu Svitenes tautas namā.»
Dejotājs
